Atlaides Latvijai netiek dotas. Ja valdība nepildīs vienošanos, ko parakstījusi ar Starptautisko Valūtas fondu (SVF) un citiem naudas aizdevējiem, viņi līdzekļus nepārskaitīs, un mēs vienkārši bankrotēsim. Nedarīšanas dēļ pagājušajā mēnesī vienu iemaksu jau palaidām garām. Vēl viena šāda neveiksme var izrādīties liktenīga. Tomēr stāsts jau nav tikai par naudu.
Lai izpildītu SVF prasības, radikālākajā scenārijā ir nepieciešams budžeta izdevumus samazināt par 40 procentiem, lai iekļautos SVF noteiktajā budžeta deficītā. Ar vienkāršu “jostu savilkšanu” šādā situācijā vairs neko līdzēt nevar un, atbilstoši SVF vēlmei, pēdējā laikā aizvien vairāk tiek solītas reformas. Par jauno mīļvārdiņu ir kļuvušas “strukturālas reformas”, taču arī pašlaik lielākais, uz ko ministrijas gatavas, ir samazināt algas un apcirpt budžetus. Tās nav nekādas “reformas”, tā ir dzīvošana krīzes režīmā, lai pie izdevības, kad atnāks labāki laiki, jostu varētu palaist vaļīgāk un atkal tērētu.
Valsts pārvaldes reformu centrā varētu būt štatu samazinājums un funkciju pārskatīšana. Cilvēki nav jāmērdē badā ar mazām algām – nav jābaro tie, kuri nav vajadzīgi. Brutāla, bet naudas ekonomijas ziņā efektīva reforma būtu samazināt ierēdņu skaitu, attiecīgi samazinot arī viņu pienākumu daudzumu un tās sfēras, kas saņem no valsts naudu. Tātad viena, šķiet, populārākā, pieeja paredz, ka vienkārši tiek samazinātas algas un apcirpti budžeti, bet otrā nozīmē ierēdņu padzīšanu. Tomēr lielā problēma ir tā, ka neviens no šiem reformu modeļiem nesola, ka rezultāts būs efektīvāka valsts pārvalde. Ar parastu matemātiku nevar novērst nebūšanas, kas valstī ir bijušas ilgi, bet līdz šim veiksmīgi pieciestas. Pašlaik politiķi nodarbojas ar skaitīšanu un ciršanu, nevis efektivitātes vairošanas meklējumiem. Finanšu ministrs Einars Repše, kas Vašingtonā piedalījās SVF pavasara sesijā, gan bija optimistisks un teica: gadījumā, ja veiksim “kvalitatīvas reformas”, naudu mums piešķirs, jo aizdevējus pirmām kārtām interesē, vai mūsu politika ir pārdomāta. Tomēr “kvalitatīvo reformu” projektus vēl neredz.
Ja tēriņi netiks ierobežoti, gada beigās budžeta deficīts var sasniegt jau 12,5 procentus no iekšzemes kopprodukta. Naudas, ar ko aizlāpīt tādu caurumu, valdībai nav, un savukārt mūsu vienīgie dāsnie devēji no SVF acīmredzot cenšas Latviju piespiest samazināt izdevumus, cik vien tas iespējams. Tiem gribas pārliecināties, ka atbildīgajās aprindās pamatots stress ir iestājies un ka tie sākuši rosīties.
Visas “griešanas” un “saīsināšanas” aizvien vairāk ietekmēs cilvēku dzīvi. Tie var nesaņemt elementārus pakalpojumus, kas valstij jānodrošina. Var sanākt, ka slimnīcas un poliklīnikas, mācību iestādes, policija un citas valsts iestādes vienkārši būtu jāslēdz. Valsts nespēja realizēt likuma varu un vispārējās finansiālās situācijas pasliktināšanās nozīmē to, ka palielināsies noziedzība. No nabadzības un briesmām aizbēgt īsti nebūs kur – visiem jau savs kaktiņš un stūrītis zemes laukos naturālās saimniecības iekārtošanai neatradīsies.
Bankrots ir reāls. Kas pēc tam? Žurnālists Juris Kaža prognozē, ka sagrautā finanšu sistēmā klāt būtu arī devalvācija, no kā esam tik izmisīgi centušies izvairīties. Latvija kā Zimbabve sāktu brīvi drukāt naudu, lai vismaz iekšējiem tēriņiem cilvēkiem būtu par ko nopirkt maizi, bet inflācija atkal lēks augšā. Kredītu ņēmējiem, kas naudu saņēmuši eiro, tas nozīmētu katastrofu. Par to satraukušās ir arī zviedru bankas, kas Latvijas iedzīvotājiem pēdējos gados ir aizdevušas miljoniem latu.
Skeptiskākie jau tagad Latviju dēvē par “caurkritušu valsti”. Tā dēvē valstis, kam ir problēmas ar valsts funkciju pildīšanu: tās nespēj nodrošināt kārtību teritorijā, nespēj pieņemt kolektīvi saistošus lēmumus un piedāvāt pamata sabiedriskos pakalpojumus, kā arī nespēj sadarboties ar citām valstīm. Politologs Ivars Ījabs domā, ka pašlaik Latvijai jau ir vai drīz būs kaut kas no šīm pazīmēm – problēmas ar saistošu lēmumu pieņemšanu un sabiedrisko pakalpojumu nodrošināšanu. Viņš uzsver, ka pie mums notiekošais nav vis parasta krīze, kādas mēdz būt arī normālās, demokrātiskās valstīs, bet gan problēmas ar valstiskumu, kas pašas no sevis nepāries.
Šādā situācijā jautājums, vai mēs spējam izvērtēt, kur esam kļūdījušies, un atzīt, ka Latvijas pēdējo gadu straujās izaugsmes pamatā bija spekulācija, nevis ražošana. Kad arī “burbuļu tirgus” ir pamiris, cilvēkiem vairs nav, kurp iet. Viņi vienīgi var pagaidīt, kad labāki laiki iestāsies ārpus Latvijas robežām, lai jaunā ekonomiskās migrācijas vilnī dotos prom.
Komentāri