Jānis Buholcs, “Druva”
Valsts kontrole prokuratūrai nosūtījusi informāciju par 51 valsts institūciju, kurās konstatēti pārkāpumi līdzekļu izlietošanā. Revīzijā atklāts, ka līdzekļu izšķērdēšana
valsts iestādēs ir mērāma miljonos latu. Pagājušajā nedēļā valsts kontroliere Inguna Sudraba pauda cerību, ka drīzumā notiks kāda paraugprāva, kurā vainīgie saņems reālus sodus.
Valstī, kurā daudziem ir sajūta, ka pie varas vai resursu dalīšanas esošie dzīvo visatļautībā, nopietna paraugprāva būtu apstiprinājums, ka pie mums tomēr nav iespējams nepamatoti tērēt valsts un nodokļu maksātāju naudu un palikt nesodītam. Tomēr, pat ja kas tāds nudien notiktu, uz nelikumību fona tas būtu salīdzinoši mazs mierinājums.
Ko mainītu paraugprāva? Latvijas iedzīvotājiem kāds gandarījums noteikti būtu, bet problēma ir tā, ka šādu prāvu mērķis lielākoties ir ti-kai spēlēšana atbilstoši publikas vēlmēm. Cilvēki redzēs, ka vainīgie tiek sodīti, un nopriecāsies, bet nezāles valsts institūcijās šādi izravēt nevar. Arī I. Sudraba atzīst, ka cinisma līmenis valsts iestādēs nav mazinājies, bet metodes kļuvušas rafinētākas. Ja sistēma ir slima, šādi paraugpasākumi var darboties pretēji iecerētajam un būt kaitniecis-
kās darbības treniņš, liekot izstrādāt jaunas slēpšanās tehnikas. Tas, protams, nenozīmē, ka prāvas nav vajadzīgas. Tām ir jābūt, bet jābūt ir sistemātiskām, un nedrīkst radīt ilūziju, ka dažu grēkāžu notiesāšana risinās problēmu.
Viens no populārajiem vārdu savienojumiem, par ko runā valdība, ir „strukturālas reformas”. Valsts kanceleja aprīlī publiskoja reformu priekšlikumus, kas mums ļautu iegūt mazu un efektīvu valsts pārvaldi, kura strādāšot sabiedrības labā. Valsts kontroles atklājumi par miljonu šķērdēšanu vismaz daļēji atbild uz jautājumu, kā labā valsts pārvalde strādā pašlaik. Zemenes pirktas par deviņiem latiem kilogramā, ķirši – par 11 latiem, Jāņu siers – par septiņiem latiem kilogramā, bet dažas mašīnas, kā jaušams pēc dokumentiem, patērē 40 litrus benzīna
uz simts kilometriem. Šie ir tikai daži no piemēriem, kā valsts iestādēs tērēta nauda.
Revīzijas rezultātus var uzskatīt par vēl vienu pierādījumu tam, kāpēc valsts pārvaldei ir jābūt mazai — jo mazāk cilvēku iesaistīti tērēšanas procesos, jo vieglāka pārskatāmība. Valstij ir jāatbrīvojas no pēc iespējas vairāk ierēdņiem un pēc iespējas vairāk funkciju jānodod privātajās rokās, jo privātās uzņēmējdarbības vidē, kur panākumus nosaka saimnieciskums, tādi brīnumi nenotiktu. Tas ir arī arguments, kāpēc ir nepieciešams privatizēt valsts uzņēmumus un novērst to monopola stāvokli. Tirgus un konkurences mehānismi visdrīzāk darbosies par labu patērētājiem, kā arī būs stimuls uzņēmuma attīstīšanai. Valsts iestāžu darbības principus nosaka citi apsvērumi, un ir jau daudz prasīts, ja par vienu no tiem kļūst bailes no Valsts kontroles.
Nav runa tikai par to, ka valsts nauda tiek tērēta nesaimnieciski, bet arī par ilgtermiņa stratēģijas trūkumu. To īpaši labi var redzēt pašlaik, kad valstij ir naudas grūtības. Lāpot budžetu un samazinot tēriņus, politisko aprindu skatiens ir vērsts vien dažus mēnešus attālu. Reālu satraukumu rada vien apziņa, ka naudas valstij ap Jāņiem vienkārši var nebūt, kā arī tas, ka ir jārīkojas, kā saka Starptautiskais Valūtas fonds, jo citādi būs slikti. Var jau teikt, ka laikā, kad katrs nākamais mēnesis nes aizvien pesimistiskākas prognozes par valsts ieņēmumiem un ekonomikas attīstību, ir grūti plānot ilgtermiņā, taču jautājums ir par prioritātēm. Par to, ko mēs vēlamies attīstīt, uz ko liekam uzsvaru, kur ieguldām līdzekļus, kādu redzam savu nākotni.
2006. gadā aktuāls dokuments bija “Nacionālais attīstības plāns 2007—2013. gadam.” Pašlaik skaidrojums, ka šis ir „kompass politiķiem, ierēdņiem un ikvienam Latvijas iedzīvotājam un nosaka Latvijas galvenos attīstības virzienus, parāda valsts un sabiedrības svarīgākos uzdevumus ceļā uz tālāku mērķi — pakāpenisku dzīves kvalitātes pieaugumu”, jau izklausās ironiski. Ne tikai tāpēc, ka pašreizējās finanšu grūtības lielā mērā ir pašas valsts saimniekošanas rezultāts un valdība, ekonomiskās attīstības ilūzijā dzīvojot, nerēķinājās ar to, ka burbulis plīsīs. Plāns bez politiskas gribas ir tikai deklaratīvu frāžu kopums. Pašlaik pa retam masu saziņas līdzekļos lasāmais, ka Nacionālās attīstības plāna eksperti aicina Latvijā veidot zināšanu ietilpīgu ekonomiku vai notiks diskusijas
par valsts reformu jautājumiem, izklausās tikai pēc abstraktiem saukļiem. Pašlaik izskatās — ja tie piepildīsies, piepildīsies „paši no sevis”, nevis būs valsts līmeņa politikas rezultāts.
Komentāri