Jānis Buholcs Runas par talonu ieviešanu Latvijā ir gan kārtējais signāls, ka valstij klājas slikti, gan sabiedrības baidīšanas politika, ko vēl vairāk pastiprina pretrunīgie augsto amatpersonu vēstījumi un nespēja godīgi izklāstīt situāciju. Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs paziņojis, ka gadījumā, ja valstij neizdosies samazināt savus tēriņus, lai saņemtu Starptautiskā Valūtas fonda kārtējo maksājumu, rudenī mums aptrūksies naudas un var nākties ieviest talonu sistēmu. Reaģējot uz šiem skarbajiem izteikumiem, valdības pārstāvji sāka taisnoties, ka talonu ieviešana pašlaik valdībā netiekot apspriesta. Jāpiebilst gan, ka tas vien, ka valdība par taloniem nedomā, vēl nenozīmē, ka šāda situācija mums nedraud. Strausa politika pie mums nav nekas jauns, un tikai liedzoties ieviest tādus ekonomikas šķībuma pierādījumus kā talonus, problēmas novērstas netiks. To, ka valstij naudas pietiks līdz Jāņiem, sacīja arī iepriekšējā valdība. Kopš tā laika tendences nav mainījušās — deficīta caurums budžetā pieaug, ieņēmumi samazinās, ekonomika sarūk. Drūmajā nākotnes tēlojumā taloni gluži vienkārši ir jauns elements, kas piezīmēts klāt. Finanšu ministrs Einars Repše, komentējot I. Rimšēviča izteikumu, sacīja, ka valdība strādā pie krīzes „iespējami ātras pārvarēšanas”, tagad esot „steidzami” jāierobežo tēriņi un jāpaaugstina valsts konkurētspēja, kā arī pauda cerību, ka partijām par šiem jautājumiem būs „vienots un konstruktīvs viedoklis”. Lai ko valdība pašlaik dara, vārdi, ka notiek darbs pie nebūšanu „iespējami ātras pārvarēšanas”, turklāt rīcībai jābūt „steidzamai”, ir vien tukšas frāzes. Saprotams, ka viss ir jādara steidzami — ko tādu uzsvērt teju vai nozīmē, ka līdz šim oficiālā politika būtu bijusi strādāt pēc iespējas lēnāk. Cits jautājums, kas tad konkrēti tiks darīts un vai valdība to maz spēj izdarīt. Skaidrojot, kāpēc I. Rimšēvičs atļāvās paust tik skaudru viedokli, ir divas populāras versijas. Viena — viņš vēlas sapurināt politiķus, ka situācija ir nopietna un ka tie nav rīkojušies gana efektīvi, lai novērstu valsts bankrotu. Otra — viņš šādā veidā mēģina pasargāt sevi gadījumam, ja viss patiešām sabrūk. Tad bankas vadītājs varēs norādīt, ka viņš slikto scenāriju jau ir paredzējis un par to runājis, bet viņa brīdinājumi nav ņemti vērā. Ja I. Rimšēvičs būtu gribējis tikai mudināt valdību strādāt efektīvāk, viņam diez vai bija nepieciešams par nedienām runāt publiski. Šajā līmenī ir pieejami arī citi, efektīvāki saziņas kanāli — šaubos, vai I. Rimšēvičam ir kāds traucēklis, lai piezvanītu Ministru prezidentam Valdim Dombrovskim vai kādam citam no valdības un pateiktu savas bažas. Ja šīs bažas netiek uzklausītas, padomdevējam neatliek nekas cits, kā izmantot publiskos saziņas kanālus, lai visi zinātu, ka viņš vismaz centās un tamdēļ uzskatāms par „labo varoni”. Šajā situācijā finanšu ministra E. Repšes izteikumi, ka ekonomiskā situācija Latvijā nav bezcerīga un valsts vēl aizvien saglabā iespēju kā viena no pirmajām Eiropas valstīm atkopties no krīzes, jau izklausās pēc domāšanas vēlmēs. Nav brīnums, ka šāds optimisms I. Rimšēviča pesimisma efektus mazināt nevar. I. Rimšēvičs, stāstot par taloniem, izteicās, ka paredzamais budžeta deficīts ir visai tālu no Starptautiskā Valūtas fonda noteiktajiem apmēriem un gada nogalē varētu sasniegt 11 procentus. Ja viss, kas valdībai par to sakāms, ir, ka taloni nav dienaskārtībā un ka tā darbojas pie krīzes „iespējami ātras pārvarēšanas”, tas neko mierinoši neizklausās. Rezultāts tam, ka šādi jautājumi tiek risināti publiski, ir satraukuma pieaugums sabiedrībā, un tas ekonomikai nāk tikai par sliktu. Sākas bažas par nacionālās valūtas stabilitāti, pamostas naudas spekulanti, kas mēģina šajā situācijā iegūt kādu labumu. Bažas par sistēmas stabilitāti neveicina naudas ieplūšanu ekonomikā. Nemiera pārņemtie, kas domā, ka kuģis grimst, mēģina to pamest, tādējādi to vēl vairāk sašūpojot. Laikam ir pārlieku daudz prasīts, lai man kā šīs valsts pilsonim varas pārstāvji spētu godīgi izskaidrot situāciju un es zinātu, ko sagaidīt un kā rīkoties. Mēģinot stāstīt, cik viss ir labi un ka drīz viss sliktais jau būs pāri, politiķi panāk nevis sabiedrības nomierināšanos, bet gan uztur un veicina satraukumu, jo pašreizējos apstākļos pārspīlēts optimisms šķiet krietni mazāk ticams nekā dziļš pesimisms. Valdības mierinošie izteikumi nespēj apgāzt drūmās prognozes. To panākt pašlaik varētu ar saskaņotiem viedokļiem, atklātību, faktiem un to, ko tieši darīs valdība un arī Latvijas Banka, lai situāciju uzlabotu. Pašlaik sanāk biedēšana. Šādā vidē Latvija no krīzes neatkopsies vēl ilgi.
Komentāri