Latvijas Kredītņēmēju apvienība vāc parakstus viņu izstrādātā krīzes likumprojekta atbalstam. Tam, viņuprāt, vajadzētu pasargāt iedzīvotājus ar parādsaistībām ekonomiskās krīzes periodā.
Domājot, vai es parakstītos zem šī likumprojekta, secināju, ka tomēr ne. Saprotu, ka izpelnīšos pārmetumus, bet, manuprāt, situācija ir diskutabla. Ja būtu pārliecība, ka iegūs tiešām tie, kuri ņēmuši saprātīgu kredītu vienīgā mājokļa iegādei un tagad, palikuši bez darba, nespēj tikt galā ar kredītmaksājumiem, viss būtu kārtībā. Diemžēl Latvijā, domāju, iespēju vispirms steigs izmantot tie, kuriem šo kredītu kā spaļu, kuri ņēmuši pa labi un pa kreisi, domājot, ka treknie gadi turpināsies mūžīgi. Tagad klausoties šos kredītņēmēju stāstus, atliek vien nobrīnīties par vieglprātību, vai kā to lai nosauc. Ja privātpersonas portfelī ir padsmit kredīti vai mājas pirkšanai paņemti vairāki simti tūkstoši latu?
Protams, visi gribam dzīvot labi, bet vai trīsstāvu māja ekskluzīvā rajonā ir ikdienas nepieciešamība? Cik nav dzirdēti stāsti par celtniekiem, kuri par tādiem kļuva pēc pamatskolas beigšanas, par vienkāršiem darbiem saņemot neadekvāti lielas algas. Un uzreiz bija vajadzīga kruta mašīna, labs dzīvoklis vai māja, metrīgais plazmas televizors un viss pārējais. Tagad ne darba, ne naudas un nekādas perspektīvas ar pamatskolas izglītību ko atrast. Jautājums – vai arī šādi kredītņēmēji būtu jāglābj? Varbūt, ja ļautu izbaudīt šo līksmes kausu līdz galam, iespējams, būs mācība. Citādi radīsies pārliecība, ka nekas par tādu bezatbildīgu rīcību nedraud. Nekur netiek dzirdēts par pašu kredītņēmēju atbildību, slikti ir visi pārējie – valsts, bankas. Arī viņu vaina tur ir, jo aicinājums “spiest gāzi grīdā” un kredīts “tik vienkārši kā piezvanīt” daudziem lika zaudēt veselo saprātu. Bet sava daļa atbildības jāuzņemas
arī neaptveramo kredītu ņēmējiem, jo pēdējo lēmumu – ņemt vai neņemt – tomēr pieņēma viņi. Jānis Gabrāns
Komentāri