Dzintris Kolāts, Latvijas Radio ģenerāldirektors
Pirms neilga laika aiz slēgtām un labi apsargātām durvīm, mūsu Valsts Pirmās personas gādīgā aizvējā notika pārrunas, kurās vētraini sprieda par negludumiem jaunajā elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumā (EPLL). Par notikuma ārkārtīgi lielo nozīmi liecina kaut vai tas, ka visādi šaubīgi ļautiņi – kā, piemēram, sabiedrisko mediju vadītāji, netika pat tuvumā laisti. Par tādiem „sīkaļām” kā žurnālistiem vispār nav vērts pat runāt . Nebūšu oriģināls- jaunajā likumā tiešām ir labojamas lietas. Kaut vai tās, kuras vēl pēdējā Saeimas sēdē ar skubu tika likumā iebīdītas.
Lai nekavētu tautu, apstāšos tikai pie viena no ieteikumiem, kurš adresēts Saeimai kopā ar atpakaļ atdoto likumu. Šis ieteikums savā divkosībā un liekulībā ir vienkārši perfekti spožs. Man šķiet, ka uz tā pamata varētu pat atraktīvu opereti sarakstīt un tad braukāt pa Latviju, ziņģējot un dancojot.
Dienas kārtībā tātad – aicinājums mainīt EPLL 71. panta 2. daļu, kura noteic – ka Nacionālā pasūtījuma daļu Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome var nodot privātajiem medijiem. Konkursa kārtībā protams. Ļoti līdzīga norma ir pašreizējā likuma 52. panta 6. punktā tomēr – atcerieties! Galvenais burvju vārdiņš šai gadījumā – VAR. Tātad VAR nevis JĀNODOD.
Tad, lūk, iznākot ārā no nozīmīgajām pārrunām Rīgas pilī, šis VAR bija pārveidots par JĀNODOD. Tā, lai katram kaut kas būtu un par to nekas nebūtu.
Līdz šim Nacionālā Radio un TV padome (NRTP) nebija īpaši aizrāvusies ar VAR izmantošanu. Izņemot gluži specifiskus un saprotamus gadījumus. Kaut vai tādēļ, ka Nacionālā Pasūtījuma izpildei radio/TV paredzētais finansējums bija smieklīgi mazs – uz vienu klausītāju/skatītāju pat mazākais Eiropā.
Nu tādām „stagnātu atrunām” vairs nebūs vietas un visiem tiks kaut kas no mazkaloriju, bet tomēr gardā valsts dotāciju pīrāga.
Es dzirdu oponentu iebildes, ka tā taisni vajag, jo privātie visu var izdarīt lētāk, labāk, skaidrāk, diženāk un varenāk.
Tiem daļēji piekrītu. Bet, klau – tad jau tuvu pienāk diženais jautājums – kādēļ šie sabiedriskie mediji vispār vajadzīgi. Davai, taisam ciet, naudu sadalām, Doma laukumā- viesnīcu, Zaķusalā – ārzonu un visi apmierināti.
Tomēr kaut kādu, jādomā, pietiekami fundamentālu iemeslu dēļ gan vecā, gan jaunā Eiropa nebūt nav likvidējusi sabiedrisko radio un TV. Vēl vairāk – uzlūko to par būtiskiem demokrātijas balstiem.
Bet visjautrākā šajā sāgā ir argumentācija, kura tiek izmantota mazkaloriju pīrāga dalīšanas attaisnojumam.
Privātās kompānijas vienkārši no visas sirds vēlas PALĪDZĒT sabiedriskajiem medijiem to nenoliedzami grūtajā darbā. Tas lasāms arī Valsts Prezidenta vēstulē- raugi – „mūsdienu sabiedrisko raidorganizāciju pūles nav pietiekamas, lai izpildītu savu misiju”. Un tad nu privātās kompānijas nāks talkā, lai izpildītu MŪSU misiju, vienlaicīgi turpinot pildīt arī SAVU misiju, proti, pelnīt un izmantot preses brīvību lielo tiesību – paust noteiktu pasaules uzskatu. Lūk, te es ar nopietniem vaibstiem gribu paust – šīs privāto/sabiedrisko mediju misijas NAV APVIENOJAMAS. Līdz ar to ir bažas par pasākuma rezultātu.
Augstsirdīgā „palīdzība” savā bezgalīgajā žēlsirdībā iet vēl tālāk- sabiedriski mediji DRĪKSTĒŠOT arī piedalīties tajos konkursos, un to naudu dalīs. Diemžēl, dažādie reklāmas pārdošanas apjomi ļauj privātajam sektoram konkursa tāmē likt zemākas izmaksas. Bez tam „palīdzība”, ticams, attieksies uz tādām programmām, kas sola labus reitingus. Piemēram, 71. panta 20. punkta minētais- nodrošināt plašai auditorijai būtisku notikumu (politisku, sociālu, kultūras, sporta u.c.) tiešu atspoguļojumu, būtu īstais „palīdzības” objekts. Savukārt, tā paša panta 23. punktā minētais- „veikt Latvijas Radio kora fonda ierakstus, lai nodrošinātu kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu” , gan neradīs „palīdzētāju” drūzmu.
Sabiedriskā pasūtījuma sadalīšana pa daļām, šo daļu pārvietošana no viena medija citā katru gadu (tā var spriest no jaunā likuma), neskaidrības – cik tad liela katru gadu būs šī „konkursējamā” daļa, rada bažas par sabiedrisko mediju pastāvēšanu vispāŗ, labākajā gadījumā – nožēlojamu eksistenci, darot vien to, ar ko nevar pelnīt. Nebūs par skaļu teikts, ka tas ir drauds demokrātijas pastāvēšanai.
Valsts Prezidents ir tikai cilvēks. Ar 24 stundām diennaktī, noteiktām garīgām un fiziskām kapacitātēm. Nav iespējams pašam analizēt visas likumu nianses, rīkot tikšanās, rakstīt vēstules.
Es ar sašutumu noraidu pieņēmumu, ka cilvēka spēju robeža Valsts Pirmās Personas gadījumā ir tikusi nelietīgi un savtīgi izmantota pavisam triviāliem mērķiem. Lai vēl vairāk stiprinātu savu pārliecību, esmu pārliecināts, ka debates par šo problēmu jāturpina, piesaistot arī „šaubīgus” ļaudis un „sīkaļas” (sk. raksta sākumā).
Komentāri