Ķīniešiem ir lāsts: “Kaut tu dzīvotu pārmaiņu laikā!” Tā vien šķiet, ka tas ķēris Latviju. Katru dienu visdažādākajos kontekstos tiek runāts par reformām. Izglītībā, veselības un sociālajā aprūpē, pensiju, pabalstu un subsīdiju piešķiršanā… Kas visas var nosaukt? Gandrīz aizmirsu strukturālās reformas, kuras Latvijai uzspiež naudas devēji. Un tā no gada gadā. Kaut ko reformē, tad atzīst, ka agrāk bija vienkāršāk un, iespējams, labāk, un atkal kaut ko groza. Savs labums no tā visa, protams, ir – vairākiem cilvēkiem ir darbs. Kādam taču jāstrādā izpētes, analīzes, ieviešanas, pārbaudīšanas un secināšanas darba grupās. Tikai tiem, kurus vistiešāk reformas skar, dzīve pēc katrām pārmaiņām nepaliek vis vieglāka, lētāka vai ērtāka, bet gluži otrādi. Saprotams, jāiet līdzi laikam, jāmaina attieksme un pieeja. Bet ik reformai taču jābūt loģiskai, nevis smieklīgai, kā tikko atceltā veselības reforma. Un jākalpo cilvēkiem. Kā cilvēks, kurš tālu no lēmējvaras un gudrajiem prātiem, vismaz tā to saprotu. Vēl, protams, katra reforma saistās ar naudu. To, ko iztērē tās izstrādātāji, ieviesēji un rezultātā ietaupa vai iegūst sabiedrība. Ak, šīs strukturālās reformas, kuras tik ļoti draud sagraut stipro birokrātijas cietoksni. Bet ierēdņi zina labāk, ar viņiem strīdēties bīstami. Var iznākt kā veselības ministram – pastāstīja ne to un ne tā, viņš noticēja, sāka rīkoties un ne tikai sabiedrība, arī kolēģi viņu iesēdināja dubļu peļķē. Ir jābūt pašnāvniekam, lai strikti aizstāvētu savu viedokli un nostātos par loģiku, nevis aizstāvētu kāda ērtumu un izdevīgumu. Latvijā tādu pašnāvnieku nav un arī strukturālās reformas ir vien vārdos un uz papīra. Nodokļu reformu katrs izjūt ik dienu. Ar vienu roku valsts dod, ar abām paņem nost. Vai solot, ka nekas dārgāks nepaliks, varas kungi tiešām tā arī domāja, vai to viņiem iestāstīja padomnieki?
Ko lai dara, tādā laikā dzīvojam. Apkārt nekā stabila. Tikai reformas. Sarmīte Feldmane
Komentāri