Latvijas Universitātes Starptautisko ekonomisko attiecību katedras asociētā profesore MARGARITA DUNSKA precīzi ieskicē latviešu uzņēmēja tēlu un saskata vairākus problēmu lokus, kas traucē attīstīties uzņēmējdarbībai. Mentalitātes ietekme. Pirmās neatkarīgās Latvijas laikā ar uzņēmējdarbību valstī galvenokārt nodarbojās krievi un ebreji, starp uzņēmējiem bija maz latviešu. Jāņem vērā latviešu mentalitātes iezīme turēties savrup, pie savas zemes. Latvietim šķiet, ka kādam citam, tai skaitā valstij, jānodrošina, lai viņa saražotā produkcija būtu nopirkta un par to būtu samaksāts. Šis kāds joprojām mūsos sēž ļoti dziļi! Latvietim gribas pamazām, lēnām un bez riska darboties, uzkrāt kapitālu, bet uzņēmēja būtība ir spēja riskēt. Piesardzība un savrupība šeit traucē. Acīmredzot mentalitātes īpatnības ietekmē arī spēju kooperēties. Mēs strādājam katrs par sevi un negribam saprast, ka, lietas darot kopā, visiem varētu iet sekmīgāk. Nav stabila pamata zem kājām. Mēs neesam paaudžu paaudzēs uzkrājuši biznesa pieredzi un kapitālu. Esam cietuši, un tīri psiholoģiski zemapziņā mums iestrādājies uzskats, ka nav vērts kaut ko uzsākt, jo tāpat jau viss tiks atņemts un iznīcināts – tieši tā mūsu valstī ir vairakkārt noticis.
Uzņēmējdarbība ir sākuma stadijā. Pirms 20 gadiem mēs sākām saimniekot kā paši pratām – kāds prata lētāk nopirkt, dārgāk pārdot, kāds piesavināja to, kur saimnieka vairs nebija, kāds audzēja un tirgoja puķes. Bet prasmīgi uzņēmēji tik ātri nerodas. Citās valstīs pat gadu simtiem veidojas biznesa tradīcijas. Latvijā tās, var teikt, vēl ir bērnu autiņos. Viss notiek kā tam jānotiek – pakāpeniski un ,iespējams, nevajag sevi lamāt, ka neizdodas tik ātri, kā gribam. Brīžiem šķiet, ka mēs par daudz sevi kritizējam un neizprotam, ka jāņem vērā arī objektīvie apstākļi, tādi kā laiks. Latvietim nav naudas biznesa uzsākšanai. Pēc teorētiskajām atziņām un citu valstu pieredzes valsts iekšējais kapitāls pamatā rodas no iedzīvotāju iekšējiem uzkrājumiem. Mums šādi uzkrājumi ir mazi un ekonomikai nepietiekami. Izeja ir piesaistīt ārējo naudu, bet arī šeit ir daudz problēmu: ārzemju naudu ne vienmēr protam piesaistīt, zināmos slāņos ir pretestība pret ārvalstu kapitāla piesaisti vispār, un neprotam racionāli šo naudu izmantot. Kaut vai tas, ka ņēmām kredītus, nedomājot par atdošanu, un naudu pārsvarā ieguldījām patēriņā, jo uzreiz gribējās dzīvot kā Rietumos! Tagad krīzes situācijā bankas ir piesardzīgas ar kredītu izsniegšanu, valstij nav vēlamo apstākļu uzņēmējdarbības finansiālajam atbalstam, jo ir jāsabalansē budžets. Sakarā ar to, ka pašlaik lielu kapitālu, piemēram, jaunas rūpnīcas celtniecībai, piesaistīt uzņēmējiem ir gandrīz nereāli, var attīstīt tikai kādu mazu biznesu. Līdzīgas problēmas ir arī citās „jaunās” valstīs, arī kaimiņos – Igaunijā un Lietuvā. Igaunijai, iespējams, paveicies vairāk – viņi var balstīties uz Somijas kapitālu un stabilāku valsts rīcību, tāpēc tur situācija nav tik smaga.
Trūkst zināšanu. Lai veiksmīgi strādātu, ar vēlmēm un naudu var nepietikt, ja jebkura līmeņa uzņēmējs nezina vai arī neprot pielietot biznesam svarīgas tirgvedības, ekonomiskās, finansiālās lietas. Bez šaubām, viens visu zināt nevar, un šeit vajadzētu apzināties, ka var saņemt profesionāļu konsultāciju. Par to gan jāmaksā, bet var apvienot spēkus. Praksē var novērot, ka vienkāršā tirgus analīze, uzsākot ko jaunu, nemaz netiek veikta vai veikta nepietiekami. Braucot ar tramvaju pa Barona ielu, pēdējo pusgadu esmu novērojusi, ka posmā līdz Matīsa ielai atvērušās uzreiz 4 vai 5 jaunas konditorejas. Viena jau bankrotēja pēc divu mēnešu darba, otra, iespējams, darbosies ilgi, jo tai ir piesaistīts vācu kapitāls, pārējās nīkuļo. Jautājums – kāpēc cilvēki atver tik daudz vienādu uzņēmumu vienlaicīgi vienā vietā, kur ir tirgvedības speciālisti? Vai arī cits piemērs – kad daudzi ņēma Eiropas naudu viesu namu celšanai, pamatā nebija nopietnu aprēķinu, cik tūristu Latvija plāno piesaistīt turpmākajos gados un vai vispār ir vērts celt tik daudz viesu namu. Nekustāmā īpašuma tirgū kopumā, neņemot vērā mācību grāmatās rakstīto par „tirgus burbuļiem”, kas ik pa laikam plīst, un informāciju par citās valstīs notikušo, vienalga darījām pēc sava prāta. Un tagad varam vērot tukšas vai nepabeigtas mājas vai pat veselus jaunu māju rajonus. Uzņēmējdarbības vide ir nesakārtota. Viens no nopietnajiem traucējošiem uzņēmējdarbību faktoriem ir, protams, vide, kuru veido valsts ar savu normatīvo bāzi, ar valsts institūciju darbību, ar infrastruktūras nodrošinājumu, arī ar izglītības sistēmas darbību. Tieši šajos jautājumos valsts uzdevumi ir ļoti nozīmīgi. Mūsu uzņēmējdarbības vide netiek vērtēta augsti, arī Igaunija un Lietuva šajā jautājumā starptautiskajos novērtējumos mums ir priekšā. Vides veidošanā kļūdu ir bijis pietiekami daudz, bet jāatzīmē, ka arī šeit darbojas laika faktors un lietas pakāpeniski sakārtojas. Gribu uzsvērt citu aspektu: paši uzņēmēji ar savu rīcību arī ietekmē uzņēmējdarbības vidi un veido valsts tēlu. Skumji, ka joprojām atšķiramies ar augstu korupcijas līmeni, ar dažāda veida krāpšanas shēmām (pēdējie notikumi Latvenergo) – sava labuma meklēšana, neievērojot citu intereses vai pat likuma pantus, rada nelabvēlīgas sekas ne tikai pašiem, bet daudziem citiem uzņēmējiem. Nepareiza attieksme pret nodokļiem. Tas ir sāpīgs jautājums mums visiem, tikai no dažādiem viedokļiem: maksātājam vienmēr jāmaksā par daudz, budžetā naudas ir vienmēr par maz! Diemžēl vēl nemākam līdzsvarot šīs abas puses. Gaidām palīdzību no valsts, bet paši negribam maksāt nodokļus un būt godīgi pret valsti. Jā, mums ir augsti tā saucamie nodarbinātības nodokļi, turpretim uzņēmuma ienākumu nodoklis ir viens no zemākajiem Eiropā. Kritizējam un čīkstam regulāri! Sabiedrība uzskata, ka viss ir slikti, iedzīvotāji neuzticas valstij, bet, tiklīdz rodas problēmas, tā tūdaļ valstij prasa, lai tās atrisina. Apbrīnojama ir Latvijas iedzīvotāju attieksme pret nodokļu maksāšanu jeb, precīzāk, nemaksāšanu. Ja attīstītajās valstīs ļaudīm ir negatīva nostāja pret nodokļu nemaksātājiem, tad pie mums lielākā daļa iedzīvotāju attaisno nodokļu nemaksāšanu. Pēc viena starptautiskā pētījuma datiem ASV tas nav pieņemami 80%, Latvijā tas nešķiet pieņemami tikai 45%. Kā uzņēmējs, kurš izvairās maksāt nodokļus, drīkst kaut ko prasīt no valsts? Protams, valsts sektorā ir pieļauts daudz kļūdu, bet viss pamazām kārtojas, tāpēc domāšanai ir jāmainās līdzi. Daudzi valsti uzskata par slaucamu govi, nonievā to un tad brīnās, kāpēc mums tā neiet? Tieši tāpēc jau neiet, jo valsts esam mēs paši! Ja paši savu valsti nozākāsim un nesakārtosim, tad nekur uz augšu netiksim.
Skatoties kopumā, protams, aina šobrīd Latvijā nav spoža. Bet, kā zināms, ekonomika ir cikliska un tieši krīzes laikā daudzi jautājumi sāk kārtoties. Vairāki statistikas dati liecina, ka mēs pamazām raušamies ārā no bedres. Uzņēmējam vienmēr ir jāmeklē jaunas idejas, jāvēro apkārt notiekošais, bet uzlabojumus vajag sākt pašam ar sevi. Sagatavojusi Gunta Barbāne, www.esmaja.lv
Komentāri