Atceros, cik emocionālu iespaidu uz mani atstāja brīdis, kad sarīkojumā Cēsīs kāds gruzīnu viesis izrādīja neviltotu cieņu vecam cilvēkam, kā vien dienvidu tautas to prot. Apmeklētāji galvenokārt bija vidējā paaudze, bet bija arī kāda 80 gadīga sieviņa. Viņa uzturējās it kā atstatus, visu ar interesi vēroja, pati nekādu uzmanību nesaņemdama, šķiet, arī to negaidīja. Gruzīnam tas likās dīvaini, bet viņš neuzdrošinājās pārkāpt latviskās tradīcijas, tāpēc iepriekš klusi pavaicāja, vai drīkst pieiet pie vecās sieviņas, lai vienkārši viņu nobučotu, tā paužot cieņu nodzīvotiem gadiem. Atbildēju, ka drīkst, bet dīvaini tas pilsētas sabiedrībā tomēr būs. Gruzīns jutās patiesi aplaimots, ka saņēmis atļauju un, novērsies no saviesīgām sarunām, uz īsu brīdi visu uzmanību pievērsa vecākajai apmeklētājai, cieņu izrādot maigā apskāvienā un skūpstā. Lieki teikt, ka sieviete par uzmanību un maigumu jutās vairāk nekā pārsteigta, dikti sakautrējās, bet bija arī aplaimota. Tas notika pirms gadiem, kad Latvijā jaunības kults sita augstu vilni, kad tikai jaunie, tikko izglītotie, izveicīgie bija sabiedriskā cieņā, gaidīti amatos. Vai šis kulta vilnis jau ir pārvēlies Latvijai, nezinu, bet pārmaiņas attieksmē un audzināšanā tomēr jūtamas. Par to rūpējas ne tikai ģimenes, arī skolotāji. Vienas no aizkustinošākajām pēdējā laikā ir skolās un bērnudārzos rīkotās vecvecākiem veltītās pēcpusdienas. Tagad Cēsu mikrorajonā, kur atrodas 2. pamatskola, skolēnu zīmētie plakāti vēsta, ka šo ceturtdien ikviens vecs cilvēks būs mīļi gaidīts ciemos uz stundu vecvecākiem. Bērni un skolotāji tajā vēlas dāvināt prieka puķi – caur mūziku un deju koncertā, caur smaidiem sarunās, kā arī ar mājturības stundās sagatavotām dāvaniņām un pašu rokām gatavotu cepumiņu cienastu. Mairita Kaņepe
Komentāri