Lieldienas – kristīgās pasaules nozīmīgākie svētki. Sabiedrībā kopumā, šķiet, Ziemassvētki gan ir iecienītāki, jo, pirmkārt, tie nes bērniņa piedzimšanas zīmi, otrkārt, ir visaptverošs dāvināšanās bums. Bērniņa piedzimšana tomēr ir kaut kas jauks, gaišs, uz nākotni vērsts, gandrīz vai katrs esam ar to saskārušies un pārsvarā tas rada tikai pozitīvas emocijas. Bet Lieldienās ir Jēzus krustā sišanas stāsts, ko labāk likt otrajā plānā, dodot priekšroku olu krāsošanai. Kur nu vēl kaut kā saistīt sevi ar šo krustā sišanu, lai gan tieši cilvēku grēcīguma dēļ tas notika. Ņemot vērā, ka televīzija piesātināta ar daudz skarbākiem bojevikiem, ka tik iecienīts ir raidījums “Degpunktā” un tamlīdzīgas pārraides, krustā sišana tāds nieks vien ir. Protams, ja neuztver šī notikuma būtību. Turklāt latvietim patīk, ja kādam galīgi neiet. Un šādi, priecājoties par citu neveiksmēm, mēs tikai iedzenam kārtējo naglu. Paraugoties dziļāk, arī šajā stāstā ir daudz gaišā, jo atrisinājums ir negaidīts. Lieldienu tumšo daļu nomaina gaišā, cerību pilnā, jo, kā zinām, Kristus, nomiris par mūsu grēkiem, ir augšāmcēlies. Saprotu, ka tas varbūt ir neticams stāsts un daudzi teikts, ka tās tikai pasakas, bet tas ir ticības jautājums. Ja ticam Ziemassvētku vēstij, nav pamata neticēt Lieldienu stāstam, kurā netrūkst arī dāvanas – grēku piedošanas un mūžīgās dzīvošanas apsolījuma. Bet arī tas ir ticības jautājums.
Runājot mūsdienu terminos, Lieldienas piedāvā vēl vienu iespēju. Gluži kā krīze bija iespēju laiks, lai pārbaudītu sevi un paceltos jaunos augstumos tiem, kuri to gribēja, arī Lieldienas piedāvā pacelties pāri ikdienai, lai izvērtētu sevi un noliktu malā to, kas traucē labām attiecībām ar tuviniekiem un citiem cilvēkiem, kas traucē būt pozitīvam. Lieldienas ir laiks piedot, jo, kā zinām, miers baro, nemiers posta. Katrā ziņā Lieldienas paver daudz iespēju, bet no katra paša atkarīgs, cik vēlamies tās pieņemt. Jānis Gabrāns
Komentāri