Pagājuši trīs gadi kopš reģionālās reformas, un nu Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs uzsver, ka tā nav devusi gaidīto efektu. Vai tas ir signāls, ka atkal gaidāmas pārmaiņas? (Var jau citēt Raini, kurš teica, ka pastāvēs, kas pārmainīsies. Latvieši ar to var attaisnot daudz ko, arī principu – vispirms izdarīt un tad domāt.) Reformu muļļāja gadiem, līdz beidzot kāds politiskais spēks nolēma, ka tā jārealizē, neskatoties ne uz ko. Ķeksītis tika ievilkts, bet vai gaidītais rezultāts tika panākts? Te, protams, domas dalīsies, vieni teiks, ka tagad esam kungi savā dzimtajā zemē un varam paši likumus lemt, citi norādīs, ka 109 novadi, vienalga, ir pārāk daudz tik mazai valstij ar tik nelielu iedzīvotāju skaitu. Un ik pa brīdim izskan viedoklis, ka reforma vēl nav beigusies, tas ir process. Tiesa, līdzšinējie piemēri neliecina, ka novadi būtu tendēti uz apvienošanos, drīzāk uz pretējo, kā apliecināja Mērsraga un Rojas piemērs. Bet ministrs nāk ar priekšlikumu par teritoriālo iedalījumu „4 + 1″ (Kurzeme, Zemgale, Vidzeme, Latgale + Rīga) un šajos lielajos novados rajoni to kādreizējās robežās. Piebilstot, ka no pārmaiņām nav jābaidās. Iespējams, ka tas arī būtu pareizākais risinājums, bet sanāk, ka teritoriālo reformu veica pilnīgi diletanti, un arī simts gudrās galvas nepamanīja, ka braucam šķērsām. Sanāca reforma reformas dēļ, un tagad tā jālabo. Izteikti latvisks process, jo nemākam padomāt dažus gājienus uz priekšu. Laikam tāpēc, ka lēmumus pieņem pēc politiskā, nevis ekonomiskā izdevīguma. Tiek rakstīti plāni, koncepcijas ilgtermiņa attīstībai, bet rezultātā izrādās, ka tālāk par degungalu neviens nav spējīgs paskatīties. Tā nu sitamies pa dzīvi, braukdami no viena grāvja otrā.
Tagad atliek gaidīt, kā ministra ieceres tiks realizētas. Varbūt labi, ka daudzviet Latvijā vēl uz ceļiem palikušas bijušo rajonu kartes. Izrādīsies, ka tās aktualitāti nav zaudējušas. Jānis Gabrāns
Komentāri