Vai Līgatnes dabas takās (LDT) gadu desmitiem ir strādājuši neprofesionāli cilvēki? Ko nozīmē profesionāls fizisko darbu darītājs – vai Eiropas Savienībai (bet varbūt tikai Latvijai, kā tas ir dažās jomās) ir pašai savi likumi, kas nosaka, piemēram, ka zvērkopei jābūt ar doktora grādu bioloģijas zinātnēs, bet cilvēkam, kurš remontē, zāģē, pļauj un dara citus līdzīgus darbus, ir jābūt ar vismaz maģistra grādu kādā no inženierzinātnēm? Valstij un pašvaldībai LDT īpaši nav rūpējušas, jo naudas nav, dažādi saimnieciski ugunsgrēki dzēšami ik mēnesi, problēmas ir krājušās, un tā nu gada nogalē dabas takām ir mainījies apsaimniekotājs – šo pienākumu uzņēmusies Dabas aizsardzības pārvalde (DAP) pati. Protams, mainoties juridiskajam apsaimniekotājam, darbinieki tiek atlaisti, bet savāds ir fakts, ka visi līdzšinējie ir izrādījušies nevajadzīgi un lieki. Jautājumi pārvaldei un atbildes līdz šim skaidrību nav viesušas, jo bijušas aptuveni tādas: “Kādēļ atlaidāt darbiniekus? Mēs veidojam profesionālu komandu.; Vai līdzšinējie darbinieki bija neprofesionāli? Nē, tā gluži nevarētu teikt.; Tad kādēļ jūs viņus neņemat atpakaļ darbā? Mēs veidojam jaunu komandu.; Kāpēc? Mēs veidojam jaunu un profesionālu komandu, kas nav bijusi saistīta ar visu iepriekšējo, kas te noticis.” Ar vārdu sakot, mēs veidojam jaunu komandu, jo mēs veidojam jaunu komandu. Varbūt atslēgvārdi slēpjas sacītajā, ka vajadzīgi cilvēki, kas dabas takās nav strādājuši un neko nezina, kas un kā tur noticis? Jautājums – kas ir noticis tāds, ko jaunajiem darbiniekiem labāk nezināt? Būtu saprotams, ja tiktu sāktas vērienīgas reformas ar jaunu koncepciju, reklāmas un mārketinga plānu un tamlīdzīgi – tādos gadījumos vadošie darbinieki tiešām tiek atlaisti, jo vajadzīga cits redzējums, jauna domāšana. Taču šobrīd nevajadzīgi izrādījušies fiziska un konkrēta darba darītāji ar krietnu pieredzi un godprātīgu attieksmi pret savu darbu. Vai tā būtu diskriminācija pēc vecuma, jo atlaistie nav gados jauni cilvēki? Vai varbūt pārvalde ir sameklējusi ārzemēs profesionālu zvērkopja izglītību ieguvušus cilvēkus? Latvijā tādu specialitāti ne tehnikumos, ne augstskolās nekur apgūt nevar. Tiesa gan, jaunā LDT vadītāja Sigita Šulca, stāstot par profesionāļiem, kuri tagad pieņemti darbā, saka, pieņemta arī kāda studente, kurai bijusi darba pieredze Zviedrijā. Tātad galvenais ir jaunība un tāds bišķītis pieredzes ārpus Latvijas.
Skumji, bet izskatās, ka kārtējo reizi viss noticis labākajās formālisma tradīcijās, kuras Latvijā zeļ un plaukst. Ir teiciens, ka labs cilvēks nav profesija, tomēr cilvēciskajām īpašībām ir liela nozīme. Godaprāts, sirsnība, iejūtība un sirds siltums nav izmērāms kilometros, kilogramos un latos, bet neticu, ka labs darba darītājs var būt bez šīm īpašībām, it sevišķi, ja darbs ir ar dzīvām būtnēm, ar dabu. Ja cilvēku, dabas, dzīvnieku īpašības un vajadzības sāk rēķināt datora skaitļu tabulās, tad, protams, var sarēķināt, cik kilogramu barības vajag lācim, alnim vai lūsim, var izturēties pret šiem „objektiem” kā pret mehānismiem, kuri jāuztur kārtībā. Patiesībā daudzviet un daudzos jautājumos arī pret cilvēkiem esam sākuši izturēties kā pret mehāniskām mašīnām, neredzot vai negribot redzēt, ar ko dzīvas būtnes atšķiras no priekšmetiem.
Tādēļ stāsts par cilvēkiem, kas pēc ilga darba dabas takās ir izrādījušies nevajadzīgi, patiesībā nepārsteidz. Ja paklausās kaut vai valdības plānus par cilvēku aicināšanu atpakaļ mājās, ir redzams, ka netiek pateikts, kur radīsies darba vietas, turklāt cilvēki tiek sadalīti vērtīgajos un nevērtīgajos. Vērtīgie ir samērā jaunie ar ļoti labu kvalifikāciju un tikpat labu darbu ārzemēs. Šiem cilvēkiem valsts ir gatava papūlēties radīt darba vietas, kuras būtu tikpat godājamas un ar tikpat labu algu. Par pārējiem nekādu īpašo plānu nav.
Latvijā izdzīvot ar minimālo algu ir triku meistara cienīgs stiķis, bet citviet Eiropā tomēr tas ir iespējams. Latvijā cilvēki ar normālu izglītību un ap piecdesmit gadu vecumu vairs nevar atrast pat vienkāršos darbus, jo darba devēji ņem jaunākus, viņiem nepatīk „gudrīši”, bet ārzemēs darba devēju interesē tikai tas, vai cilvēks spēs mazkvalificēto darbu darīt tā, kā tas vajadzīgs. Tādēļ valdības runas par cilvēkiem, kurus valsts gaidot atpakaļ mājās, ir tukšs stāsts. Gluži tāpat, kā runas par profesionālu fiziskā darba darītāju komandas veidošanu Līgatnes dabas takās ir liecība tam, ka patiesībā daudziem vadītājiem un priekšniekiem cilvēks ir tikai „dzīvā mašīna”. Un, kā zināms, mašīnas vērtē pēc tehniskiem parametriem. Sallija Benfelde, speciāli „Druvai”
Komentāri