Sallija Benfelde, speciāli Druvai
Raugoties, kā notiek vienotā sabiedriskā medija tapšana, gribot negribot nākas atcerēties teicienu par duļķainiem ūdeņiem un zvejošanu tajos.
17. jūnijā, koalīcijas padome atlika vienotā sabiedriskā medija koncepcijas apstiprināšanu valdībā, nolemts, ka jādibina īpaša Saeimas apakškomisija šajā jautājumā. Komisija darbu sāks rudenī, pēc vasaras, tātad koncepciju valdība varētu labākajā gadījumā apstiprināt kaut kad ziemā. Protams, ziemā, vienalga šogad vai nākamgad, par budžetu apvienotajam medijam jau būs par vēlu lemt, tātad var piekrist premjeram Valdim Dombrovskim, ka reāli par sabiedrisko mediju apvienošanos runāt varētu 2015. gadā. Tikmēr publiskajā telpā jau uzvirmojušas kaislības un spriedumi, kāpēc koncepciju nevirza uz apstiprināšanu valdībā, ko tas patiesībā nozīmē un tamlīdzīgi. Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) priekšsēdētājs Ainārs Dimants izteicies, ka tas ir kaitīgs un nožēlojams lēmums, piebilstot – sagadīšanās pēc tas pieņemts Latvijas 1940.gada okupācijas gadadienā – 17.jūnijā. Tikmēr publiskajā telpā jau izskanējuši prātojumi, ka patiesībā jau tas vienotais sabiedriskais medijs esot bijis vajadzīgs tikai Sarmītei Ēlertei un ka vienīgās problēmas saistībā ar sabiedriskajiem medijiem – Latvijas Televīziju un Latvijas Radio – slēpjoties finansējumā: ja tas būtu pietiekams, tad ar kvalitāti viss būtu kārtībā. Uztraukums par iecerēto televīzijas un radio apvienošanu ir Latvijas Radio, jo nav skaidrs, par kādu naudu notiks pārcelšanās uz Zaķusalu – papildu līdzekļi tam nav paredzēti. NEPLP domā, ka tie esot jānopelna, bet radio iebilst, ka viņu finansējums jau tā ir mazāks, nekā TV un ka sabiedriskais medijs nav komercradio, kura uzdevums ir pelnīt. Savukārt Nacionālās apvienības politiķi teic, ka koncepcija negarantējot sabiedriskā medija neatkarību no politiska spiediena, dienu vēlāk arī „Vienotība” paziņoja, ka koncepcijā ļoti daudz neskaidrību un šobrīd to apstiprināt nevar.
Ar vārdu sakot, katliņš vārās, burbuļus mezdams un vāciņu grabinādams, bet Latvijas iedzīvotāji, kas sabiedriskos medijus uztur ar saviem nodokļiem, var vien brīnīties un viens otram jautāt, kāpēc vajadzīgs tāds vienotais sabiedriskais medijs un vai patiešām tā koncepcija pagalam aplama?
Atšķirība starp sabiedrisko mediju un komercmediju ir tajā, ka komercmedija vienīgis uzdevums un mērķis ir pelnīt naudu – protams, ievērojot tās valsts likumus, kurā tas darbojas. Komercmedijs var aizstāvēt sava īpašnieka intereses, īpaši neuztraucoties par to, vai tās saskan ar visas sabiedrības interesēm un var atlasīt ziņas un veidot raidījumus, nedomājot par to, cik patiesa veidojas kopaina par notiekošo valstī un pasaulē. Lielāko tiesu elektroniskie komercmediji (radio un TV, arī interneta portāli) nodarbojas ar visdažādāko izklaidēšanu un lielāku vai mazāku savu īpašnieku interešu lobēšanu. Sabiedrisko mediju finansē valsts iedzīvotāji, tādēļ tam jāsniedz objektīvs un daudzpusīgs skatījums uz notiekošo un jāatspoguļo dažādu sabiedrības grupu vajadzības un viedokļi. Latvijā finansēšana notiek no iedzīvotāju nodokļiem caur valsts budžetu, tādēļ tiek runāts par to, ka vajadzētu abonentmaksu, kā tas notiek daudzās valstīs, lai valsts (politiķi) nevarētu ietekmēt sabiedrisko mediju ar lielākas vai mazākas naudas piešķiršan,. Citiem vārdiem – būtu jānovērš iespēja valstij īstenot burkāna un pātagas politiku: ja būsi paklausīgs, naudiņas būs vairāk, ja spurosies, atņemsim to, kas jau ir. Jāpiebilst, ka sabiedriskajā medijā nevajadzētu būt reklāmai, jo, kā jau rakstīju, tā mērķis nav pelnīt naudu, bet gan vispusīgi informēt iedzīvotājus. Apvienotais sabiedriskais medijs varētu koncentrēt gan līdzekļus, gan talantīgākos un arī godīgākos žurnālistus.
Vienotā sabiedriskā medija koncepcija ir gana apjomīgs dokuments, tādēļ tā iztirzāšana prasītu pavisam atsevišķu rakstu. Varu vien teikt, ka var saprast Latvijas radio bažas, jo nopelnīt apvienošanās un pārcelšanās naudu nav radio pastāvēšanas jēga tuvākajos gados. Tāpat arī var piekrist NEPLP, ka Saeimā koncepcija apspriesta gana daudz un pēkšņais uztraukums par sabiedriskā medija neatkarību un vēl citi jautājumi bija apspriežami agrāk. Ar vārdu sakot, savu artavu koncepcijas problēmās ir ieguldījuši gan tās veidotāji, gan politiķi. Tomēr būtiskākais, manuprāt, šobrīd ir cits jautājums, kas tiek noslēpts aiz bažām par sabiedriskā medija neatkarību. Nākamajā gadā ir gan Saeimas, gan Eiroparlamenta vēlēšanas, kuras būs gana „asiņainas” ne tikai starp partijām, bet arī partiju iekšienē, jo konkurence par sarakstiem būs skarba. Ir skaidrs, ka politiķiem nepavisam nevajag sabiedrisko mediju, kas sarosījies un sapurinājies un nav ar mieru izpildīt politiķu vēlmes. Tādēļ tā veidošana tiek atlikta – gan jau varbūt pēc tam, galvenais ir netraucēti izcīnīt savu nākamā gada kauju par vēlētāju prātiem, tātad par varu.
Komentāri