Latvijas augstās amatpersonas izliksies neredzam un nedzirdam, ka no 8. septembra mūsu valstī viesosies Nobela Miera prēmijas laureāts, Tibetas garīgais līderis, Viņa Svētība Dalailama XIV. Atmetot diplomātiski smalku izteikšanās veidu, skaidrojums ir vienkāršs: Ķīnai nepatīk, ja kādas valsts augstākās amatpersonas tiekas ar Dalailamu, jo tā tiek vērtēta kā Dalailamas un Tibetas atzīšana. Droši vien vietā ir atgādināt, ka 1949. gadā Ķīna iebruka Tibetā, un 1951. gadā Tibetas delegācija parakstīja 17 punktu piespiedu vienošanos ar Ķīnu, kas paredzēja Ķīnas armijas ievešanu visās Tibetas pilsētās un Tibetas ārlietu pāriešanu Ķīnas jurisdikcijā. 1959. gadā notika tibetiešu sacelšanās, kuru apspiežot, tika nogalināti vairāk nekā 87 000 cilvēku. Dalailama bija spiests doties bēgļu gaitās, un apmetās Indijā, viņam sekoja daudzi desmiti tūkstoši tibetiešu. Vēl var piebilst, ka savulaik Dalailaima vērsās pie pasaules sabiedrības, pēc viņa lūguma tika izveidota starptautiska juristu komisija, kuras ziņojumā var lasīt, ka Ķīna ir vainīga smagākajā noziegumā, kādā var tikt apsūdzēta kāda persona vai nācija – nolūkā iznīcināt nacionālu, etnisku, rases vai reliģisku grupu genocīdā. Turpinoties okupētājvalsts zvērībām Tibetā, 1960. gadā Tibetas jautājums tika izskatīts ANO Ģenerālajā Asamblejā, Tibetas bēgļu jautājumā ANO vēlāk pieņēma vēl divas rezolūcijas. Lieki piebilst, ka PSRS un tās draugi un atbalstītāji deklarēja, ka tāda Tibetas jautājuma nemaz nav un ka Tibeta ir tikai un vienīgi Ķīnas iekšējais jautājums. ANO rezolūcijām nebija nekādu seku, un Tibetas laicīgā un garīgā vadība joprojām dzīvo trimdā. Laiki ir mainījušies tajā ziņā, ka šobrīd Ķīna vairs brutāli nedraud tiem, kas atbalsta Tibetas neatkarību un tiesības dzīvot savu dzīvi. Vairs netiek runāts par imperiālistu meliem un iejaukšanos. Nauda un labumi, ko var saņemt no Ķīnas, ir tik kārdinoši, ka valstis izliekas neredzot to, kas joprojām notiek Tibetā.
Varētu domāt, ka Latvija, kura savulaik piemeklējis līdzīgs liktenis un kura tomēr vēl atceras, ko nozīmē okupācija, atbalstīs Tibetas centienus. Tomēr tas, ko mēdz dēvēt par reālpolitiku, ir licis mainīt Latvijas politiķiem savu nostāju. Latvijas un Ķīnas attiecības tiek regulāri stiprinātas, par pamatu pieņemot, ka : “Latvijas valdība atzīst Ķīnas Tautas Republikas valdību par Ķīnas vienīgo likumīgo valdību un savā ārpolitiskajā darbībā seko “vienas Ķīnas” politikai.” (citāts no Ārlietu ministrijas mājas lapas, 2002. gads). Iepriekšējās divas Dalailamas vizītes Latvijā notika 1991. un 2001. gadā. Protams, 1991. gadā, kad Dalailama ieradās Latvijā neilgi pēc mūsu valsts neatkarības atgūšanas, vēl netika rēķināts, vai ir izdevīgi sasveicināties un sarokoties ar viņu. 2001. gadā Dalailama ieradās Latvijā pēc Saeimas atbalsta grupas Tibetai un Latvijas un Taivānas parlamentu sadarbības grupas ielūguma. Valsts prezidente Vaira Vīķe – Freiberga ar Dalailamu tikās, kaut neoficiāli, tomēr publiski, un Dalailamas vizīte nekļuva par katra iedzīvotāja dziļi personīgu jautājumu, gar kuru valstij nav (nedrīkst būt!) daļas. Šogad Dlailamas vizīte jau ir katra dziļi personīga lieta, un valsts neaizliedz, bet arī izliekas neredzam, ka Nobela Miera prēmijas laureāts ieradīsies Latvijā. Kaut arī ik pa laikam apvainojamies uz citām valstīm, ka mūs nesaprot un ka politikā pastāv dubultstandarti – mazajiem vieni, bet lielajiem citi, patiesībā esam pievienojušies pārliecībai, ka pastāv divas brīvības. Mēs laimīgā kārtā esam iekļuvuši izredzēto brīvībā, bet citiem pietiks ar skaistiem vārdiem par demokrātiju. Starp citu, 9. septembrī Dalailama Latvijā lasīs publisko lekciju „Līdzcietības kultūra”… Sallija Benfelde
Komentāri