“Cilvēki grib zināt un aizvien zina maz par eiro. It kā jau informācija ir, bet ne visu var saprast, par daudz ko tiek stāstīts pārāk sarežģīti,” saka jauniešu nevalstiskās organizācijas “Nītaureņi” vadītājs Mārtiņš Šteins. Jauniešu aicināts, Nītaurē viesojās un ar pagasta ļaudīm tikās Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Viņš vispirms atgādināja neseno vēsturi – Latvijas tautsaimniecības attīstību pēdējos desmit gados, lai pēc tam vērtētu krīzi un pāreju uz eiro.
“2004.gadā ar eiforiju iestājāmies ES. Bijām iedomājušies, ka nauda birs no gaisa, ātri kļūsim bagāti. Ārvalstīs strādājošie sūtīja naudu, zemnieki saņēma maksājumus, ienāca finanses no ES fondiem, bankas deva kredītus. Dzīvojām pāri saviem līdzekļiem, nauda budžetā ienāca un tika sadalīta. Valsts vadītāji ticēja, ka arī turpmākajos gados Latvija attīstīsies tikpat strauji. Mums visam bija jānotiek ātri. Mēģināju teikt – varbūt tik ātri nevajag. 2005., 2006.gadā bija ļoti smagas sarunas. Cilvēkos bija sajūta, ja viņam nav nopirkta zeme, dzīvoklis, kaut kas nav kārtībā, jo visi pirka. Ja bija viens zemes gabals, pirka vēl. Nedomāja, ka rīt darba varētu nebūt. Algas auga, taču cilvēki nevis veidoja uzkrājumus, bet tērēja, ņēma aizvien jaunus kredītus. Arī bankas nedomāja, vai tas Jānis arī pēc pieciem gadiem strādās tajā uzņēmumā un vai viņa alga būs dubultojusies. Šī nauda uzkarsēja ekonomiku.
Dzīvojot pāri saviem līdzekļiem, 2004. gadā Latvijā iekšzemes kopprodukts pieauga par 8,9 procentiem, bet 2006. gadā jau par 11,2. To var salīdzināt ar mazu
bērnu, kurš ticis pie saldumiem, negausīgi tos ēd, nesaprotot, kādas var būt sekas. Dzīvot ar tādu attīstības pieauguma tempu nav iespējams. Eiropas valstīs kopprodukta pieaugums ir ap vienu procentu, pusprocentu gadā. Latvijā daudzi teica – esam labāki, mums izdodas. Negribējām domāt, ka tas reiz beigsies. Bija jāpiebremzē, bet skanēja aicinājums – gāzi grīdā. Inflācija auga. Latvija ļoti strauji auga, Latvijā bija ļoti daudz naudas, tik daudz pat sapņos nerādījās. Tā vietā, lai to uzkrātu, sabiedrība solīja streikot, un tika paceltas algas. Algas auga, bet saražots vairāk netika. Vajadzēja naudu darba samaksai, tāpēc uzņēmumu preces sāka maksāt dārgāk, taču tās vairs nevarēja pārdot. Un Latvija zaudēja konkurētspēju, jo citur prata saražot lētāk. Tā bija vislielākā kļūda. Tirdzniecības bilance bija negatīva, ar tik lielu deficītu, ka ārzemēs jau jautāja – vai Latvija spēs noturēt finanšu stabilitāti un valūtas kursu. Latvijas tautsaimniecība nespēja saglabāt tādu ienākumu līmeni – saražot tik daudz un nodarbināt tik daudz cilvēku, lai apmierinātu visas vajadzības, budžetā nauda neienāca.
Izsakot bažas, ka būs krīze, izskanēja runas par lata devalvāciju. Kaut padomdevēji ieteica, mēs latu nedevalvējām. 85 procentiem cilvēku bija kredīti eiro, par precēm maksājām eiro. Atsaistīties no eiro nozīmētu arī to, ka būtu spiesti par visu maksāt dārgāk, sadārdzinātos ražošana. Lata devalvācija eksportam palīdzētu mēnešus trīs. Pēc tam daudzi uzņēmumi, mājsaimniecības bankrotētu, arī tiesu sistēma netiktu galā ar tādu apjomu. Būtu iedragāta Latvijas reputācija – ja devalvēja valūtu vienreiz, gan jau to darīs vēl.
Divus gadus tautsaimniecība bija paralizēta un cilvēki gaidīja, ka kaut kas tūlīt notiks, bet paši neko nedarīja. Daudzi gribēja finanšu sistēmu sagraut, bet mēs izturējām.
Šodien ir svarīgi saprast, kā viss notika. Daudzi pārliecināti, ka tas nav veiksmes stāsts, ka Latvija krīzi nav pārvarējusi. Protams, jāvērtē – vai mēs runājam par valsts finanšu sistēmu kopumā, vai par kādu pagastu vai novadu. Latvija 2008.gada krīzei nebija gatava. Nauda, kas bija izdalīta, bija jāvāc atpakaļ, sākās izdevumu samazināšana. Patlaban Eiropā daudzās valstīs, kuras dzīvoja pāri saviem līdzekļiem, ir sarežģītākā situācija.
Kur slēpjas Latvijas gudrība? Kad bija jāsamazina izdevumi, lai neturpinātu tērēt nenopelnīto, kad naudas budžetā nebija, lai mums nebūtu tik daudz jāaizņemas, mēs parādījām pasaulē, ka nedzīvosim pāri saviem līdzekļiem, ka esam sapratuši kļūdas. Ja ir apzināta problēma, kaut kas ir jādara. Kad ābelei izgriež nevajadzīgus zarus, jau nākamajā gadā tai raža ir lielāka. Jau 2010.gada otrajā pusē Latvijas tautsaimniecība sāka augt. Parādījās jaunas darbavietas, ienāca investīcijas, ražotāji spēja saražoto pārdot. Tika apstādināts parādu pieaugums, arī procentu maksa.
Daudzi paredzēja, ka Latvija ilgi būs uz ceļiem. Mums tajā brīdī likās, ka zinām pareizāko ceļu un pa to ejam. Radio un televīzija jau nestāsta, ka Latvija ir
straujāk augošā valsts Eiropā. Arī padomdevēji saprata – mēs paši izdarīsim. Kopš krīzes uzņēmēji ir dubultojuši eksportu. Ne jau uz aizbraukušo rēķina samazinās bezdarbs. Katru gadu rodas jaunas darba vietas. Kredītreitingi uzlabojas,” nītauriešiem stāstīja Latvijas Bankas prezidents.
Par gaidāmo valūtas maiņu raisījās diskusija. Kā uzsvēra Ilmārs Rimšēvičs, viņš nebija atbraucis, lai aģitētu par eiro, bet gan skaidrotu.
“Tie, kuri saka, ka eiro sadārdzinās dzīvi, balstās uz 2002. gada pieredzi, kad eiro ieviesa 12 valstīs. Tur patiešām šiverīgi mazie uzņēmēji, pakalpojumu sniedzēji par desmit, divpadsmit procentiem pacēla cenas. Daudzi sūdzējās, bija pārsteigti, neapmierināti Šo pieredzi jau ņēma vērā 2007. gadā, kad eiro ieviesa Slovēnijā, tad Kiprā, Maltā, tad Igaunijā,” skaidroja Ilmārs Rimšēvičs un piebilda, daudzi uzņēmēji cenas pacēla līdz 1.oktobrim, ja tās tagad mainās, ir kāds pamatojums.
Tā kā Nītaurē ir krājaizdevu sabiedrība, Latvijas Bankas prezidents atgādināja, ka tās darbībā nedrīkst pazaudēt principu – cilvēks pazīst cilvēku. Krājaizdevu sabiedrības ir pašpalīdzības kases nevis bankas, biedri paši lemj, kam dot.
Sarunā arī nītaurieši atzina, ka neziņa, nesapratne ātri pāries un eiro kļūs par ikdienas naudu maciņā, tāpat kā savulaik lati. Sarmīte Feldmane
Komentāri