KNAB iekšējā konflikta virzībā ārkārtīgi liela nozīme ir savstarpējiem publiskiem apvainojumiem. Strīdnieki cenšas uzvarēt nevis uz faktu, bet emociju pamata. Tas kārtējo reizi ilustrē strupceļu, kurā nonākusi situācija.
Kopš atbrīvošanas no priekšnieka vietnieces amata Juta Strīķe nav laiku tērējusi velti. Intervijās medijiem viņa nebeidz uzsvērt, ka viņa ir liels traucēklis korumpantiem un tieši tas ir iemesls
viņas atbrīvošanai. Savukārt KNAB priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks šo spēku rokās esot tikai „sīks izpildītājs”. Dramatiskuma netrūkst arī viņas paziņojumā, ka „Streļčenoka atrašanās amatā apliecina politiskās gribas trūkumu valstī apkarot korupciju”. Turklāt tagad cietīšot KNAB starptautiskā sadarbība, jo J.Strīķei esot izveidoti vērtīgi kontakti ar kolēģiem citās valstīs, un gan jau, ka J.Streļčenoks „izrēķināšoties” arī ar citiem biroja darbiniekiem. Citiem vārdiem, J. Strīķe nepagurusi stāsta, cik neaizstājama viņa ir cīņā ar korupciju.
Tik tālu esam. Ir vienalga, kas valstī ir pie varas, un vienalga, kas ir KNAB vadītājs, koruptīvie spēki Latvijā viņus allaž dabū savā pusē un izmanto visus līdzekļus, lai tikai cīnītos pret īstajiem gaismas nesējiem, kurus pārstāv neviens cits kā J.Strīķe. Spējas un pieredze ir neapšaubāmi J.Strīķes resursi, kurus viņa ir izmantojusi tiešo darba pienākumu pildīšanā – taču viņa tos turpina izmantot, organizējot sev sabiedrisko attiecību kampaņas. Šajās kampaņās faktu vietā ir viedokļi un pārspīlējumi. Tieši šāda pieeja ir visefektīvākā, lai piesaistītu uzmanību un tiražētu savus vēstījumus nekritiskajos medijos.
Īsts meistardarbs bija J.Strīķes sarūpētie dažādu valsts amatpersonu atbalsta apliecinājumi viņai. Viņa ir savākusi 16 KNAB sadarbības partneru – tiesībsargājošo iestāžu, ministriju, uzņēmumu un nevalstisko organizāciju pārstāvju – cildinošas atsauksmes par savu darbu. Interesanti, ka tās ir ne tikai augstas VID, Robežsardzes un Ģenerālprokuratūras un Valsts policijas amatpersonas, bet pat valstij piederošo uzņēmumu „Latvenergo” un „Latvijas Gaisa satiksme” pārstāvji. „Latvenergo” ir zīmīgs ar to, ka 2010. gadā KNAB aizturēja vairākus „Latvenergo” darbiniekus, tai skaitā toreizējo kompānijas valdes priekšsēdētāju Kārli Miķelsonu – taču ar ko šī lieta beigsies, pašlaik nav zināms. Savukārt uz „Gaisa satiksmi” 2012. gadā strādāt pārgāja bijušais KNAB priekšnieka vietnieks Alvis Vilks, turklāt arī šis uzņēmums savulaik ir izbaudījis KNAB interesi par savu darbu. Savukārt tagad šie uzņēmumi, izsakot atbalstu J.Strīķei, vēlējušies pateikt, cik laba esot bijusi to sadarbība ar KNAB.
Vēl lielākam farsa efektam J.Strīķe būtu varējusi piesaistīt publiskus sevis atbalstītājus no vēl citiem uzņēmumiem vai amatpersonām, par ko KNAB ir interesējies, taču vairāk par skaļiem izmeklēšanas pieteikumiem lieta nav aizgājusi. Tā būtu pati īstākā ilustrācija tam, kā Latvijā cīnās ar korupciju – vārdu ir vairāk nekā darbu. Sarīkot iespaidīgu kratīšanas un aresta operāciju, kas plaši tiek parādīta medijos, ir krietni vienkāršāk, nekā panākt notiesājošus spriedumus.
KNAB partneru un J.Strīķes labvēļu sūtītās pozitīvās atsauksmes, kuras pēcāk nekavējoties tiek publiskotas, ir kārtējais šova elements KNAB konfliktā. Atkal faktu vietā ir grūti izvērtējami cildinājumi, un atkal uzvara ir paredzēta tam, kurš spēs savā pusē dabūt publikas simpātijas. Taču KNAB konflikta risināšanā tas, cik ļoti publikai J. Strīķes darbs patīk vai nepatīk, nedrīkst būt noteicošais aspekts. KNAB uzdevums ir cīnīties ar noziegumiem, nevis rīkot oponentu sabiedrisko attiecību konkursus. Ja konfliktu izšķirt palīdzētu tas, cik kura puse ir prasmīgāka publiskā skandalēšanā, J.Strīķe ir neapšaubāma līdere. J.Streļčenoks ne tikai nav mācējis sarūpēt savu atbalstītāju vēstuļu straumes, bet arī nav vainojis savus oponentus sadarbībā ar tumsas spēkiem un nav izdomājis vēl kādus spilgtus esošās situācijas apzīmējumus. Taču spriežot pēc tā, kādi ieroči šajā konfliktā izrādās visefektīvākie, viņam vajadzētu apsvērt iespējas izvēlēties līdzīgu taktiku, pretējā gadījumā arī turpmākās gaitas KNAB vadībā viņam būs tikpat piepildītas ar neproduktīviem cīniņiem.
J.Strīķei savā ziņā ir taisnība – esošā situācija ir politiskas gribas trūkuma iznākums. Taču politiskās gribas visvairāk trūkst ne tik daudz cīņā ar korupciju, bet gan tajā, lai KNAB konfliktu risinātu. KNAB atrodas premjerministra pārraudzībā, taču premjerministrs Valdis Dombrovskis līdz šim šajās nesaskaņās lielākoties ir noraudzījies rezervēti. Iespējams, viņa rīcību var skaidrot ar to, ka ir riskanti politiķim atklātā veidā iesaistīties tiesībsargājošas iestādes darba regulēšanā – tas dotu iemeslu kādai no pusēm klaigāt, ka tā ir politiski motivēta iejaukšanās. Taču iedomu laiks, ka šīs nebūšanas atrisināsies pašas no sevis, jau sen ir pagājis. Jānis Buholcs
Komentāri