Nekad nepiekritīšu tiem, kuri pārliecināti, ka latvieši ir smagnēja tauta, ka tai švaki ar humoru un īsti nevar saprast, kad smieties, ka esam drūmi, visās nelaimēs meklējam vainīgo, bet, stāvot pie spoguļa, sevi nepazīstam. Dzīvē viss ir pavisam citādāk, nekā raksta grāmatās. Un neaizmirsīsim, ka šodienas cilvēki grāmatas lasa maz.
Vakar, ak šausmas, ceļi, ielas bija ledū! Interesanti bija vērot divu raudžu kaisītājus. Vieni pilsētā kaisīja ietves, jo tā šādā laikā jādara, otri – lai neslīdētu. Laime kā acumirklis paskrēja garām, ejot pa to ietves gabaliņu, kur saimnieko pirmie. Bet tā uzsmaidīja dubultā, kad kājas sajuta stingru Latvijas zemes pamatu. Kā dziesmā – savu laiku dubļus bridu, savu laiku rotājos, vai pareizāk – vienu brīdi droši gāju, otru brīdi līgojos. Ne dziesmā, ne dzīvē bēdām un asarām nav vietas.
Vai gan latvietis nav optimists un humora pilns, ja spēj divus vakarus nosēdēt pie televizora un klausīties tos, kurus Dievs apdalījis, neiedodams skanīgu balsi? Nu un tad – tādi esam, mēs pārsteigsim Eiropu. Veca patiesība – arī slikta reklāma ir reklāma.
Kā tik vismaz gada garumā netika zākāts eiro, kā, to negribot, tika rīkoti piketi, vākti paraksti, lietas asaru tērces – skaistākā nauda Eiropā – lats – aiziet pa skuju taku. To nedrīkst pieļaut! Nu mēnesi mācāmies biezpienu pirkt par eiro un izrādās, ja makā ir nauda vai karte, kura dod naudu no konta, tad viss jādara tāpat kā latu laikos. Tikai daždien maciņš smagāks nekā toreiz, kad tajā kaut uz dažām stundām bija iebērtas gotiņas, lasīši, santīmiņi. Smagāks maks taču labi noder pašpārliecībai.
Nesen dzirdēju, ka kāds bērns, nespēdams izrunāt grūto vārdu – eiro jeb euro, jauno naudiņu sācis saukt par jēriņiem. Vai nav mīļi? Mums taču bijuši rublīši, repšiki, latiņi, bet eiroīši kaut kā neskan. Jēriņi – mīļi un reizē cieņpilni. Vien jācer, ka jēriņi reiz neizaugs lieli. Aitas un auni – skan ne tik labi. Latvieši ir optimisti. Pavasarī viņiem nav laika klausīties, kā dzeguze kūko un skaitīt cik gadu vēl atlicis, tāpēc viņi ziemā iet klausīties, cik reižu dzenis priedē kaļ. Patiešām, vairāk nekā dzeguzes kukū.
Kurš teiks, ka latvieši tādi vai šitādi? Viņi ir tādi, kādi ir. Sarmīte Feldmane
Komentāri