Ārlietu ministrijas īpašo uzdevumu vēstnieks diasporas jautājumos Rolands Lappuķe uzskata, ka ir svarīgi valsts un pašvaldību līmenī uzturēt saikni ar aizbraukušajiem no Latvijas.
“Druva” uzklausīja R. Lappuķes viedokli par jautājumiem, kas saistīti ar emigrāciju un reemigrāciju, kā arī saiknes un sadarbības stiprināšanu.
R. Lappuķe uzskata: “Mūsdienās ir plaša ekonomiskā telpa, esam Eiropas Savienībā, ir brīvā cilvēku kustība. Latvijas nācija ir kļuvusi par pārrobežu nāciju. Ir pavisam normāli, ka jaunieši gūst zināšanas, pieredzi dažādās valstīs, taču ļoti labi būtu arī, ja daudzi atgrieztos un ar savām zināšanām palīdzētu Latvijas attīstībā. Tiem, kuri aizbrauc un kuri to grib darīt, vēlos teikt, lai viņi saprot, ka būt ārzemniekam ir statuss, kas pavada līdz mūža galam. Latvietis citās valstīs vienmēr būs ārzemnieks. Tā tas ir, un daudzi tādēļ atgriežas mājās.
Cilvēki, kuri aizbrauc no Latvijas, lielākoties nezaudē saikni ar dzimteni un citiem latviešiem. Viņi ir tiešā kontaktā ar radiem, draugiem. Daudzi regulāri apmeklē arī Latvijas sociālos medijus, saziņas portālus, piemēram, draugiem.lv. Uz jautājumu, vai Latvijas valsts uztur saikni ar aizbraukušajiem, jāsaka, ka tas ir ļoti garš process. Taču par šiem jautājumiem tiek aizvien vairāk domāts un ir arī konkrēti pasākumi, lai šo saikni sekmētu. Ir reemigrācijas plāni, programmas. Daudzi grib atgriezties, un viņiem ir jāpalīdz to izdarīt.
Manuprāt, Latvijā mainās arī attieksme pret tiem, kuri aizbraukuši, tā kļūst labvēlīgāka.
Būtiski ir pieminēt pērn pieņemtos nozīmīgos grozījumus Pilsonības likumā, kas piedāvā plašākas iespējas pieņemt citu pilsonību, nezaudējot Latvijas pilsonību. Tas ir liels žests no Latvijas puses. Tas nozīmē, ka ir sapratne – mūsdienu globalizētajā pasaulē cilvēku pārvietošanās ir dabiska lieta, turklāt jāpieņem, ka tā var būt gan atgriezeniska, gan neatgriezeniska. Nav vairs kā agrāk, kad, ja cilvēks aizbrauca, tad reti atgriezās un saziņa labākajā gadījumā bija ar vēstuļu starpniecību. Cilvēki mūsdienās aizbrauc no dzimtajām vietām, liela daļa pēc kāda laika atbrauc atpakaļ, bet daudzi arī neatgriežas. Tas, ka, cilvēks nepieciešamības gadījumā var mainīt pilsonību, nezaudējot Latvijas pilsonību, paver lielas iespējas, arī tiem latviešiem, kuri no Latvijas aizbrauca trimdā kara gados. Tas nozīmē, ka raugāmies uz pilsonību kā uz piederības pierādīšanu.
Būtiski arī tas, ka ievērojami ir palielinājies valsts finansējums dažādiem ar diasporām saistītiem projektiem. Vēl pirms pāris gadiem finansējums bija mazs, turklāt lielākoties paredzēts tikai izglītības projektiem, piemēram, skolotāju sūtīšanai uz Krieviju, lai mācītu latviešu izcelsmes bērnus Sibīrijā, Maskavā. Tagad finansējums paredzēts arī projektiem kultūras, ekonomikas un citās jomās. Protams aizvien līdzekļi paredzēti arī latviešu valodas mācību projektiem, gan nometnēm, piemēram, 3×3 nometnēm, kurās satiekas dažādu paaudžu cilvēki. Šādas tikšanās ir ļoti būtiskas, jo stiprina ne tikai ģimeniskās saites, bet bagātina arī zināšanas par Latviju, tradīcijām, valsts vēsturi, valodu.
Bieži vien var novērot, ka aizbraukušie noliedz latvietību, taču ir daudzi, kuri to vēlas saglabāt, tāpat kā latviešu valodu, saikni ar Latviju. Uzskatu, ja aizbraukušie latvieši vēlas, grib uzturēt saikni ar Latviju, tas ir iespējams dažādos veidos. Pērn vasarā Pasaules brīvo latviešu apvienība rīkoja pirmo Pasaules latviešu ekonomikas un inovāciju forumu ar mērķi sapulcināt ārzemju latviešus, lai viņi, kopā sanākuši, pārrunātu ekonomikas projektus. Zinu, ka no šī foruma iesākās vairāki desmiti projektu un ārzemēs dzīvojošie veiksmīgie latviešu uzņēmēji uzsākuši kopīgus projektus ar latviešiem, kas dzīvo dzimtenē. Ja vien ir vēlēšanās, ārzemēs dzīvojošie latvieši var atrast iespējas, kā sadarboties un attīstīt uzņēmējdarbību Latvijā, ir arī iespējams atrast darbu Latvijā un atgriezties. To veicināt nav vienkārši, bet tas tiek darīts. Palēnām tiek darīts aizvien vairāk, lai sadarbība ar diasporām attīstītos, taču esam priecīgi uzklausīt idejas, ieteikumus, kā šo darbu uzlabot. Piemēram, ik gadu jūnijā tiek rīkota diasporu konference, kas notiek Rīgā. Tajā Latvijas valdības pārstāvji tiekas ar diasporas pārstāvjiem. Šajā norisē var piedalīties arī Latvijā dzīvojošie, kuriem ir idejas, kā uzlabot sadarbību ar ārzemju latviešiem.
Statistika par dažādās pasaules valstīs dzīvojošajiem latviešiem ir aptuvena, tomēr lielākā diaspora ir Lielbritānijā, kur mīt apmēram simts tūkstoši latviešu. Īrijā apmēram 25-30 tūkstoši, Vācijā – ap 30 tūkstoši, 20 tūkstoši – Zviedrijā, desmit tūkstoši Norvēģijā, septiņi tūkstoši Spānijā. Ap 25 tūkstoši latviešu ir Austrālijā, arī Kanādā, taču ASV apmēram 96 tūkstoši sevi identificē kā latviešus, lai gan tikai apmēram 15 tūkstoši ir Latvijas pilsoņi. 18 tūkstoši cilvēku Krievijā sevi uzskata par latviešiem, divi tūkstoši – par latgaliešiem, taču tikai četri tūkstoši cilvēku ir reģistrēti kā Latvijas pilsoņi. Jāņem gan vērā, ka skaitļi ir ļoti dažādi un nav precīzi.” Māra Majore – Linē
Komentāri