Lielākajai daļai jau zināms, ka februārī Latvijā notiek Ēnu diena, kuras laikā skolēni var izmantot izdevību un palūkoties, kāda ir ikdiena tajā profesijā, ko skolēns ir atzinis par sev piemērotu. Šajā brīdī ir iespējams saprast, vai tiešām izvēlētā profesija būs īstā.
Arī man šogad kāda skolniece lūdza, vai es būtu ar mieru, ka viņa man vienu dienu būtu ēna. Nodomāju, ka pati taču esmu tikai neilgu laiku žurnālistikā, nez vai būšu tas labākais piemērs, taču jau pēc pāris mirkļiem apdomājos un piekritu. Sapratu, ka parādīt savas profesijas ikdienu skolēnam, kurš šaubās par nākotnes karjeru, taču es varu. Un šajā brīdī atcerējos, ka arī es vidusskolā katru gadu izmantoju Ēnu dienas sniegto iespēju un devos pie kāda profesijas pārstāvja, lai palūkotos, kāda ir profesionāļa ikdiena. Viena no atmiņā visspilgtāk palikušajām Ēnu dienām bija, kad devos uz Rīgu, lai sekotu kādas žurnālistes darbam. Jau no paša rīta biju gatava uztvert visu informāciju, ko vien man sniegs. Viss, ko žurnāliste darīja, likās saistoši, un diena paskrēja nemanot. Klausījos visā ar interesi un aizrautību, lai neko nepalaistu garām. Nedaudz pat apbrīnoju, kā šī žurnāliste visu var izdarīt tik ātri un korekti. Prieks, ka toreiz biju izvēlējusies ēnot žurnālistikas jomu, jo tas kaut kādā mērā, iespējams, ir ietekmējis arī manu izvēli, kāpēc devos studēt žurnālistiku un kāpēc strādāju šajā nozarē. Katrā ziņā priecājos, ka toreiz bija žurnāliste, kas atļāva man būt otrā pusē – iepazīst ikdienu un saprast, vai tas ir tas, ko vēlos.
Cerams, ka skolniece, kas šogad ēnoja mani, arī šo dienu atcerēsies un tā viņai radīs skaidrāku izpratni, kā ir strādāt medijā, ko nozīmē rakstīt ziņas un kāda tad īsti ir žurnālistu ikdiena. Katrā ziņā, šādas dienas vajadzētu izmantot katram, pretējā gadījumā pārāk bieži gadās, ka jaunieši izvēlas apgūt profesijas, kas viņus patiesībā nemaz nesaista. Zane Ieviņa
Komentāri