Maijā gaidāmajās Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanās no Latvijas startēs 14 saraksti. No tiem daļa acīmredzot kandidē tikai tāpēc, ka cer uz labvēlīgu apstākļu sakritību, ko varētu nodrošināt, piemēram, zema vēlētāju aktivitāte.
14 saraksti, kas pieteikti Centrālajā vēlēšanu komisijā, ir vairāk nekā iepriekšējās Saeimas vēlēšanās, kad uz iespēju iekļūt parlamentā pretendēja 13 politiskie spēki. Turklāt Saeimas vēlēšanās, kā zināms, partijas sadala simts deputātu vietas, turpretim EP Latvijas pārstāvjiem ir paredzētas tikai astoņas. Uz šīm vietām ir pieteicies 171 deputāta kandidāts. Turklāt septiņos iesniegtajos sarakstos ir iekļauts maksimālais kandidātu skaits – 16. Citiem vārdiem – partijas un apvienības naski gatavojas vēlēšanām, neskatoties uz to, ka vairumam no tām šis pasākums nav nekas vairāk kā avantūra.
Šo avantūru pievilcīgu dara tas, ka rezultāts EP vēlēšanās ir grūtāk prognozējams nekā Saeimas vēlēšanās. EP visas Eiropas Savienības mērogā īpaši nevar lepoties ar lielu sabiedrības interesi. Kopš laika, kad notika pirmās EP vēlēšanas, tajās ir piedalījusies aizvien mazāka balsstiesīgo daļa: 1979. gadā vēlētāju aktivitāte bija gandrīz 62 procenti, turpretim 2009. gadā šis rādītājs bija nokrities līdz 43 procentiem. Savukārt intereses trūkums un ar to saistītā zemā vēlētāju aktivitāte labvēlīga rezultāta gūšanas iespējas uzlabo dažādām marginālām organizācijām. Kamēr daļa tradicionālo lielo partiju atbalstītāju vēlēšanu dienu varētu nolemt pavadīt kādās, viņuprāt, saturīgākās nodarbēs, tikmēr mazo partiju atbalstītāji nesnaudīs. Lai gan viņu ir proporcionāli mazāk, taču viņi toties ir visaktīvākie un nelaiž garām iespēju izteikt savu viedokli.
Iepriekšējās EP vēlēšanas notika vienlaikus ar pašvaldību vēlēšanām Latvijā. Tas savukārt nodrošināja lielāku vēlētāju interesi. Toreiz EP vēlēšanās piedalījās gandrīz 54 procenti Latvijas balsstiesīgo, kas bija ievērības cienīgs rezultāts. Turpretim tepat kaimiņos Lietuvā pie vēlēšanu urnām devās vien 21 procents vēlētāju (un pat tas nebija zemākais rādītājs visā Eiropas Savienībā), bet Igaunijā – 44 procenti.
Šopavasar arī Latvijas vēlētājiem nāksies parādīt, cik ļoti viņiem interesē tieši Eiropas lietas un cik motivēti viņi ir speciāli apmeklēt vēlēšanu iecirkņus. Spriežot pēc iesniegtajiem sarakstiem, uz labvēlīgiem rezultātiem cer gan Latvijas politiķi, kuri gluži vienkārši vēlas izmēģināt laimi dziļākos ūdeņos, gan tādi, kuri nejaušas apstākļu sakritības gadījumā par politiķiem ir gatavi izlikties. Zīmīgi ir kaut vai tas, ka vairākos sarakstos ir atrodami cilvēki, kuri pašlaik ir bezdarbnieki – varētu domāt, ka Eiroparlaments ir darba tirgum neinteresantu personāžu glābšanas biedrība. Šādu sarakstu veidotāju lēmumu gandrīz vai var uzskatīt par ironisku komentāru Latvijā ierastajai praksei, ka politiķiem pēc tam, kad viņu politiskā karjera Latvijā noslēgusies, partijas kā atalgojumu nodrošina ērtu vietu EP. Tādu balvu pēc otrā valdības vadīšanas termiņa ieguva Ivars Godmanis. Arī bijušais aizsardzības ministrs Artis Pabriks, kuru „Vienotība” upurēja valdības veidošanas sarunās, kā kompensāciju ir saņēmis iespēju būt par vienu no „Vienotības” EP vēlēšanu saraksta līderiem.
Lielajām partijām („Vienotībai”, „Saskaņas centram”, Zaļo un zemnieku savienībai un Nacionālajai apvienībai) ir reālas iespējas iegūt kaut vienu EP deputāta vietu, lai gan iepriekšējā pieredze rāda, ka šīs izredzes neatbilst politisko spēku pārstāvniecībai parlamentā. Piemēram, 2004. gada EP vēlēšanās pārliecinoši uzvarēja „Tēvzemei un brīvībai/LNNK”. Turpretim Zaļie zemnieki, lai arī Latvijas politikas veterāni, Eiroparlamentā nekad vēl nav iekļuvuši.
Kandidātu izvēle dažviet gan atgādina par problēmu, kas Latvijas partijas vajā laiku pa laikam – reālu kandidātu saraksts uz amatiem ir krietni īsāks nekā ambīcijas. Nacionālās apvienības pārstāve Baiba Broka Tieslietu ministriju ir vadījusi vien dažus mēnešus, bet, neskatoties uz to, ir gatava pretendēt uz nākamo amatu. Viņai pašai šī, protams, ir eleganta popularitātes stiprināšanas shēma, taču reālu ieguldījumu darbā šādi diez vai panākt.
EP vēlēšanas savas popularitātes kaldināšanai izmanto arī jaunās partijas, kuru izredzes ir krietni mazākas, bet kuras toties iesildās Saeimas vēlēšanām. Pie šīm pirmām kārtām ir minama partija „Latvijas attīstībai”, ar kuru Einars Repše cer atkal nonākt politikā, un Mārtiņa Bondara vadītā Latvijas Reģionu apvienība, kurā startam EP un Saeimas vēlēšanās apvienojušies Reģionu alianses un Vidzemes partijas pārstāvji. Savukārt Alfrēda Rubika pārstāvētā Latvijas Sociālistiskā partija ir nolēmusi startēt atsevišķi, nevis kopā ar apvienību „Saskaņas centrs”, kura dalībniece tā ir. Iespējams, šis lēmums arī ir balstīts apsvērumos, ka iespējamā daudzu vēlētāju intereses trūkuma dēļ lielākas iespējas gūt labus rezultātus ir radikālāk noskaņotajiem kandidātiem.
Līdz EP vēlēšanām nu ir palikuši mazāk nekā divi mēneši – šajā laikā partijām ne tikai jāmēģina pamatot, kāpēc tieši tās ir pelnījušas pārstāvēt Latvijas intereses Briselē, bet arī – kāpēc vēlētājiem vispār jātērē laiks un uz vēlēšanām jāiet. Neskatoties uz atšķirīgajām programmām un piedāvājumiem, šis aspekts ir visu politisko spēku kopējas un ļoti nopietnas rūpes. Jānis Buholcs
Komentāri