Joprojām nerimstas diskusijas par likumprojektu “Par zemes privatizāciju lauku apvidos”. Kā ziņots, šis likums nosaka, ka no 1.maija beidzas pārejas periods, Eiropas Savienības dalībvalstu pilsoņi un dalībvalstīs reģistrētas juridiskās personas zemi oficiāli var iegūt īpašumā pēc tādiem pašiem noteikumiem kā Latvijas pilsoņi vai uzņēmumi.
Uzklausot dažādus viedokļus, nākas secināt, ka lauksaimnieki ir priecīgi – beidzot ledus ir sakustējies un kāda no varām ir pievērsusies šim jautājumam, taču tajā pašā laikā ar jaunajiem grozījumiem atkal ieslīgstam galējībās. Daudz ir tādu, kuriem šis likumprojekts šķiet pārāk sasteigts un neapdomāts.
Likumprojekta atbalstītāji uzskata, ka jādara viss, lai zeme, kas ir būtisks katras valsts resurss, tiktu pasargāta no pārdošanas citu valstu pilsoņiem. To varot izdarīt, atbalstot jaunos lauksaimniekus, ierobežojot darījumus ar lauksaimniecības zemi, kuras platība pārsniedz piecus hektārus. Tāpat mēģināts noteikt arī kārtību lauksaimniecībā izmantojamo zemju pirmpirkuma tiesību piemērošanai un secībai, kādā tās piemērojamas – kopīpašniekiem, nomniekam vai zemes lietotājam, pierobežniekiem, jaunajiem lauksaimniekiem, fiziskām un juridiskām personām, kuru īpašums atrodas noteiktā attālumā un kuras atbilst likumā noteiktiem kritērijiem, kā arī Latvijas Zemes fonda pārvaldītājam.
Protams, gribam, lai lauki uzplaukst un notiek ražošana. Kā bieži vien atgādinājusi bijusī zemkopības ministre, tagad premjerministre Laimdota Straujuma, Latvijā būtu jātiecas uz to, lai katrs zemes hektārs nestu pievienoto vērtību, lai lauksaimniecības zeme būtu kopta un apstrādāta. Lai gan vēlamies, ka Latvijas zemi apsaimniekos latvieši, taču nav skaidrs, kad mēs pamodīsimies un sāksim strādāt. Tādēļ varbūt labāk dot iespējas strādāt tiem, kas to patiešām vēlas, nevis ļaut lauksaimniecības zemei aizaugt?
Ir skaidrs, ka likumprojektā ir daudz nepilnību. Pievienojos tiem, kas saka, ka likuma grozījumos nav paredzēts mehānisms, kā rīkoties zemes īpašniekam, ja viņš vēlas pārdot savu īpašumu, bet tam neatrodas neviens likumprojektā noteiktajām prasībām atbilstošs pircējs. Tāpat uzskatu, ka nav pareizi uzsvērt to, ka laukos jāstrādā cilvēkiem ar izglītību lauksaimniecībā, ka pēc zemes iegādes tā jāsāk apstrādāt trīs gadu laikā. Ir tik daudz cilvēku, kas lauku darbus apguvuši pašmācības ceļā, prot vadīt tehniku, zina lauku dzīves sūro un skaisto pusi, kopš bērna kājas strādājot vecāku saimniecībās. Kādēļ viņiem vēl būtu jākavē laiks un jādeldē sols lekcijās, lai tikai saņemtu to ķeksīti papīros?
Noprotams, ka sākotnējā doma ir veicināt lauksaimniecības attīstību, taču iepazīstoties ar šiem grozījumiem sīkāk, nākas secināt, ka zemes tirgu sagaida stagnācija. Gribas uzsvērt, ja vien vēl ir kāds mehānisms vai iespēja, lai kaut ko mainītu, tad lauksaimnieku organizācijām un citām iesaistītajām pusēm būtu jāsasparojas, jāparāda sava nostāja, lai kaut ko tādu nepieļautu. Ilze Fedotova
Komentāri