Satversmes aizsardzības biroja (SAB) lēmums nepiešķirt tieslietu ministrei Baibai Brokai pielaidi valsts noslēpumam tikpat labi var būt tiklab dzelžaini pamatots, kā politiski „pieregulēts”. Slepenības dēļ to plašākai publikai gluži vienkārši nav iespējams izvērtēt. Iznākumu šajā gadījumā noteic tas, kā tas tiek izmantots politiskajā vidē – un te nekādu pārsteigumu nav.
Uz SAB lēmumu pielaidi B.Brokai nepiešķirt, Nacionālā apvienība reaģēja, kā jau pliķi dabūjušam politiskajam spēkam pienākas, – ar paziņojumiem, ka šī ir politiska izrēķināšanās un mēģinājums iedragāt konkurentu pozīcijas pirms Saeimas vēlēšanām. Slepenības plīvurs sniedz plašas interpretācijas iespējas par notikušo: tā kā nav zināmi fakti, to trūkums ir jākompensē ar dažādu pušu pārstāvju viedokļiem. Savukārt šādu viedokļu pašlaik nudien netrūkst – gan no valdībā pārstāvēto, gan opozīcijas politisko spēku puses. Šādos apstākļos viegli var aizmirst, ka viedokļi no to biežas atkārtošanas par faktiem nekļūst.
Faktu B. Brokas lietā ir maz. Taču kārtējo reizi ir skaidri redzams kas cits – Latvijā slepena informācija ne vienmēr ir tik slepena, kā vedina domāt šis vārds. Piemēram, ministru prezidente Laimdota Straujuma iepriekš pavēstīja, ka viņai esot zināms par šī SAB lēmuma iemesliem un tos viņai sniedzis šīs iestādes vadītājs Jānis Maizītis. Kad SAB noliedza, ka šāda informācija ministru prezidentei būtu sniegta, L. Straujuma vēlāk paskaidroja, ka slepenais skaidrojums viņai tomēr neesot sniegts un viņas rīcībā esot informācija, kurai nav ierobežotas piekļuves statusa.
Labi informēta personība, izrādās, ir arī „Vienotības” Saeimas frakcijas vadītājs Dzintars Zaķis. Viņš zinot, kas un kā noticis, un varot galvot, ka lēmums ir pamatots un nekāda politiskā pasūtījuma šeit neesot. Viss esot tīri un godīgi, jo Nacionālā apvienība taču nemaz neesot „Vienotības” konkurente. Uz kāda pamata Dz. Zaķa rīcībā nonākušas ziņas, kas visu tik skaidri ļauj redzēt un izvērtēt – nav zināms. Izmantojot situāciju, spēlē aktīvi iesaistījies arī trešais spēlētājs: „Saskaņas centra” deputāts Andrejs Elksniņš vērsies Drošības policijā, lai tā izmeklē, vai SAB nav prettiesiski izpļāpājies.
Notiekošais tomēr dod zināmu pamatu minējumiem, ka politiķu un drošības dienestu attiecības ne vienmēr ir vēsi formālas. Ja neko vairāk, tad var vismaz viens otram pačukstēt šo to ziņkārības apmierināšanai. Bet pašai amatpersonai, uz kuru lēmums attiecas, – tai gan ne. Lai pati min, par kādiem tās grēkiem varasiestādēm ir zināms un par kuriem informācija no caurajiem informācijas apmaiņas tīkliem kādu dienu var izplatīties vēl tālāk.
Informācijai, kāpēc kādam netiek piešķirta piekļuve valsts noslēpumam, vajadzētu būt teju vai vēl lielākam noslēpumam par to valsts noslēpumu, kurš no konkrētās personas tiek sargāts. B. Brokai (tāpat kā jebkuram citam cilvēkam, par kuru šādas pārbaudes tiek veiktas) būtu jābūt drošai, ka zināmie, iespējams, nepatīkamie fakti paliek tikai ļoti šauras un apzinīgas personu grupas lokā. Ja šie fakti traucē viņai pildīt konkrētas funkcijas valdībā, tad noslēpuma piekļuves liegumam nevajadzētu būt par šķērsli, lai viņa politikā darītu citus darbus, kuros šādai piekļuvei nav nozīmes. Citiem vārdiem, šādai B. Brokas vētīšanai un tās iznākumam teorētiski nevajadzētu būt kam tādam, kas sagrauj viņas politisko karjeru kopumā.
Un tomēr slepenības plīvurs atkarībā no apstākļiem var būt tikpat efektīvs situācijas ietekmētājs kā atklātība. Ja Brokas līdzšinējā darbībā nudien ir kaut kas tāds, kas viņu padara valstiski bīstamu, viņa droši vien negribētu, lai šāda informācija publiski parādās. Savukārt, ja pamatojums nav līdz galam pārliecinošs, slepenība nodrošina, ka SAB netiek kritizēts par sava darba kvalitāti, – jo gluži vienkārši citiem nav pieejama informācija, kas ļautu SAB darbu vērtēt. Atliek vien savus spriedumus balstīt tajā, cik ļoti mēs uzticamies SAB kopumā. Savukārt šāda uztverta uzticamība nav īpaši pārliecinošs arguments.
Taču pat gadījumā, ja SAB savu darbu ir izdarījis korekti, situācijas tālāku virzību noteic tas, ko politiķi un citas ieinteresētās puses ar šo pamatojumu pēc tā sagatavošanas dara. Slepenās informācijas burbuļošana politiskajos kuluāros, saceltā lielā publicitāte un uzkurinātā ziņkārība, kas tad varētu būt šie lielie, melnie plankumi B. Brokas biogrāfijā, viņas karjeru var plūkāt krietni efektīvāk nekā reālie fakti, uz kuriem SAB lēmums balstīts. Daļēji tas ir bijis neizbēgami, jo būtu visai grūti klusām un smalkjūtīgi atrisināt šo jautājumu bez liekas publicitātes un aizdomu ēnas. Fakts, ka piekļuve valsts noslēpumam netiek izsniegta, jau pats par sevi nozīmē šādu aizdomu ēnu. Taču tas ir tikai pavediens, ko ir iespējams vērpt tālāk, lai – pamatoti vai nepamatoti – veicinātu dažādus minējumus par kāda politiķa iepriekšējiem darbiem vai nedarbiem. Kamēr šādi minējumi publiskajā telpā veidosies un nostiprināsies, B.Broka par politiķes karjeras turpināšanu var aizmirst. Jānis Buholcs
Komentāri