Kad pa garajām brīvdienām visi sliktie vārdi, kas tika veltīti laikapstākļiem, jau pabalējuši, nu laiks sevi uzkurināt par Eirovīziju. Un cepšanās notiek, jo katram taču savs sakāmais, kas parasti izteikts gauži vienkārši – kauns, kurš tādus sūtīja, ko var gribēt, ja mums tāds līmenis, malači – vismaz citādāki nekā citi, tāpēc arī pamanīja. Tādi esam. Paši jauniešiem iedevām ceļazīmi uz Eirovīziju, kāpēc – katram sava atbilde. Sacensība ir sacensība, protams, katrs turp dodas, lai uzvarētu un arī piedalītos, parādītu sevi un līdz ar to valsti. Vai Eirovīzija tiešām citu acīs ir tas augstākais kritērijs, pēc kura pasaule kādu vērtē? Tas ir tikai liels biznesa projekts, kur visas dalībvalstis samet naudiņu un reizē skatās vienu koncertu. Jo tas raibāks, jo skatītājam interesantāk.
Lai nu kā, mūsējie radīja emocijas, svarīgākais – smaidu. Tā taču šodien mums Latvijā tik ļoti pietrūkst. Un nav ko cepties, ka tā bijusi izgāšanās un kā ko tādu var rādīt! Jo par gaumi taču nestrīdas. Arī muzikālo. Tāpat kā par kleitām, jo vienam patīk, citam nemaz.
Mūsējie Eirovīzijas finālā netika jau sesto reizi. Taču 15 gados, kopš piedalāmies šajā konkursā, bijušas taču arī uzvaras. Kāpēc tās tik ātri aizmirstas! Kā liecina statistika par finālā iekļuvušajām kompozīcijām no 2004. gada, kad tika ieviesti pusfināli, Latvija no 42 valstīm ir 26. vietā – trijās no deviņām reizēm mums izdevās. Tādi paši rādītāji ir arī Kiprai un Portugālei. Galīgi šķērss ir arī uzskats, ka Latvija ir vienīgā valsts, kurai gadu no gada neizdodas iekļūt finālā. Andora, Melnkalne, Sanmarino un Čehija ne reizi kopš savas debijas Eirovīzijā nav bijušas starp finālistēm, bet Slovākijai un Monako kopš pusfinālu sistēmas ieviešanas nav izdevies tikt finālā. Vai par to nav vērts padomāt, pirms sevi šaustīt par netalantīgiem, nesaprašām un vēl diezin kā. Vai tā vietā jaukāk nebūtu baudīt koncertu, kurā var dzirdēt daudzu valstu jaunākās dziesmas.
Neapmierinātība ir tā, kas dzen cilvēkus uz priekšu. Labi, ja pašu, slikti – ja tā izpaužas vien attieksmē un prasībās pret citiem.
Cik tad vairs atlicis līdz hokeja pasaules čempionātam? Atkal līdzjutējiem būs vaļa, jo katrs taču labāk zina, kā jāspēlē. Laiku gan sola siltāku. Vai tas būs tāds, kādu katrs sevī iedomājas? Diezin vai, jo vienam saule kodīs acīs, citam vējš pūtīs ne no tās puses, vēl kāds ilgosies pēc veldzējoša lietus. Vien bērni smilšu kastē ceps smilšu kūkas un cels smilšu pilis. Sarmīte Feldmane
Komentāri