Agrāk mēdza sacīt – vārds nav zvirbulis, pateiksi, nenoķersi. Tagad visi runā visu. No skatuves ar profesionālu aktieru mutēm gāžas rupjību viļņi. Un nekas, tikai vecākā paaudze tā kā neizpratnē, tā kā kaunoties, ka augsto mākslu varbūt īsti neizprot, nosaka – vai tieši tā vajadzēja… Jā. Kas nu zina, kā vajadzēja. Laikam jau tieši tā, kā izteicies izcils šīs izrādes aktieris Ģirts Ķesteris – jārunā, tēmas neapejot. Bet daļa, kas “Skudru sprintu”, Dailes teātra pirmizrādi, sestdien Cēsīs skatījās, tā arī palika apmulsuši.
Arī politikā tēmas neapiet un vārdus netaupa. Iztiek gan bez rupjībām, bet visu, kas sirdī un uz mēles, šauj laukā. Nepatīk politiķim kāda cita par viņu pieņemtais lēmums – nav ko apdomāties, nav ko izsvērt, jārunā viss, kas uz sirds un uz mēles. Tā skaļi jo skaļi publisko telpu aplido ziņa, ka Satversmes aizsardzības birojs, lūk, esot ietekmēts (varbūt uzpirkts?), ja tieši tādu lēmumu varot pieņemt. Nu ja, es par to pašu – par tieslietu ministri, kurai netiek dota augstākās kategorijas pielaide valsts noslēpumu saturošiem dokumentiem. Ne vairāk, ne mazāk, kā kāda no Latvijas valsts pašām augstākajām amatpersonām tiek nosaukta par sazvērestības rīkotāju. Patiešām, kādēļ gan ministram būtu kaut mirkli jāpadomā, vai šādi izteikumi, kas, ja nervi netur, vēl piedienētos sarunām paša virtuvē, neaizskar to, kas vismaz politiķiem būtu godā jātur. Proti, valsts pārvaldes sistēmu. Un atkal vecākai paaudzei, kas jel kādu cieņu pret augstajām amatpersonām gribētu saglabāt, atliek vien mulsi noklausīties visā, kas tikai politiķiem gadījies uz mēles un iešāvies prātā.
Vārds ir tāda smaga lieta. Saka, ar vārdu varot ievainot vairāk nekā ar ieroci. Tas, ka var runāt visu, bez kādas aiztures, jau nenozīmē, ka to arī drīkst. Bet kaut kā, gadiem ejot, ir nobružājusies atšķirība starp to, ko var, un to, ko drīkst. Un mulst tie, kas zina, ka katram šim vārdam ir cita, atšķirīga nozīme. Andra Gaņģe
Komentāri