Krīze atkal tuvojas, un viegli nebūs – aptuveni tāds ir secinājums pēc visa redzētā un dzirdētā, kas tiek pausts plašsaziņas līdzekļos saistībā ar Krievijas embargo pārtikai. Tomēr ziņa par dārzeņiem, kas tiek atstāti uz lauka, lai sapūst, pārsteidz. Vai žurnālisti nav neko sapratuši? Varbūt nav gribējuši saprast un pajautāt, kāpēc dārzeņu audzētāji negrib atgūt kaut vai tikai jau iztērēto naudiņu? Kā zināms, peļņa ir tas, kas paliek, ja no ieņēmumiem atskaita izdevumus, kas bijuši vajadzīgi, lai izaudzētu, piemēram, kabačus, gurķus, tomātus un citus dārzeņus. Rīgas tirgū sākot ienākt lēti dārzeņi no Polijas, tādēļ mūsu zemniekiem vairs neesot cerību savējos pārdot par cenu, kas vajadzīga, lai kaut ko nopelnītu. Neesmu ekonomiste un nepavisam jau dārzeņu audzētāja, bet ir lietas, ko tomēr nesaprotu. Kāpēc Latvijas dārzeņiem nevar noteikt tādu pašu cenu kā Polijā ražotajiem, blakus pieliekot uzrakstu, ka tie ir Latvijas dārzeņi? Domāju, pircēji tomēr izvēlēsies Latvijā audzētus kabačus un tomātus, ja cena nebūs augstāka kā citur audzētajiem. Jā, peļņa droši vien nesanāks, bet vismaz izdevumus vai daļu no tiem nosegt varēs, jo arī mazumiņš tomēr ir vairāk par neko. Galu galā, ja vest uz tirgu un pārdot lētāk ir pavisam neizdevīgi un izdevumus nekādi nevar nosegt, kāpēc ražu nevar uzdāvināt pansionātiem, slimnīcām, mazturīgajām ģimenēm? Tūlīt sāksies mācību gads, un domāju, ka skolu virtuves tikai priecātos par tādu dāvanu. Kāpēc tā jāatstāj sapūt uz lauka? Protams, aizvest bez transporta un izdevumiem par degvielu neko nevar, bet varbūt pašvaldības var vismaz samaksāt ceļa izdevumus, ja zemnieks ir ar mieru savu ražu dāvināt? Vai Latvijas likumi to aizliedz? Vai ēdināšana slimnīcās, skolās, pansionātos ir sakārtota tā, ka drīkst tikai pirkt, bet dāvinājumu pieņemt nedrīkst? Vai pašvaldībām nav iespējams neko darīt, lai likumi un noteikumi netiktu pārkāpti un raža nonāktu uz galda, nevis sapūtu?
Starp citu, pārstrādes uzņēmums “Spilva” aicina zemniekus pārdot uzņēmumam kabačus un gurķus, jo to pietrūkst plānotā konservu daudzuma ražošanai. Tiesa, daudzums, ko “Spilva” grib pirkt, nav liels un par cenu uzņēmums savā aicinājumā neko nepauž, iespējams, tā nav liela. “Spilva” (un ne tikai šis uzņēmums vien) bieži izmanto citās valstīs audzēto produkciju, jo dārzeņiem jābūt vienāda lieluma, jāatbilst zināmam kvalitātes standartam – un ne jau tādēļ, ka to prasa Eiropa, bet tādēļ, ka burciņās jādabū iekšā vienāds dārzeņu daudzums, bet, ja dārzeņi ir dažāda lieluma, to nevar izdarīt. Konservu ražotāju prasības ir zināmas jau sen, uzņēmumu pārstāvji intervijās par to ir stāstījuši ne reizi vien, tomēr problēmas ar Latvijā audzēto dārzeņu iedabūšanu burciņās ir joprojām.
Protams, no zaudējumiem diemžēl neizbēgt, bet, klausoties pieaugošajās vaimanās un panikā, brīžiem izskatās, ka mums patīk būt cietējiem un upura loma ir tā iemīļotākā. Godīgi jāteic, ka bieži esmu brīnījusies par biznesa izpratni latviešu gaumē. Telpas saimnieciskai darbībai var izīrēt tikai tad, ja var krietni nopelnīt, bet, ja tā nesanāk, tad labāk, lai tās stāv tukšas, jo neliela peļņa vai naudiņa, kas vismaz nosegtu izdevumus par telpām, nav vajadzīga. Ja kaut ko pārdod, tad tikai ar krietnu peļņu, jo turīgam jākļūst jau rīt un nevis pamazām. Un pazemināt cenu nevar, jo tad peļņa būs maza vai nebūs vispār, bet par to, lai nebūtu jāpiemaksā no savas kabatas, negribam domāt pat ārkārtas situācijās.
Neapšaubāmi, pārtikas embargo Latvijā un Eiropas Savienībā audzētajam un ražotajam sekas ir tālejošas, cenu kritums liks samazināt strādājošo skaitu un ražošanas apjomus, bet tas savukārt nozīmē, ka pirktspēja kritīs un zemākās cenas vairs nebūs glābiņš personīgajam maciņam. Tomēr mēs, pircēji, varam izvēlēties Latvijā ražotu preci, lai atbalstītu paši sevi un savējos. Sallija Benfelde
Komentāri