Krievijas nepieteiktā karadarbība pret Ukrainu ir vēl vienu reizi sagrāvusi ilūzijas, kādās Rietumi ir dzīvojuši pēdējos vairāk nekā 20 gadus. Modinātāja zvans gan ir noskanējis ļoti vēlu.
ASV un Eiropas Savienība (ES) uz Krievijas agresiju nenoliedzami ir reaģējušas visnotaļ neizlēmīgi. Taču tas nav tāpēc, ka Rietumi neapzinās, kas likts uz spēles, vai ka tiem nav savu principu. Rietumi nespēj atrast efektīvu risinājumu, kas vienlaikus nedraudētu arī ar sāpīgu triecienu pašiem pret sevi. Tas ir tiešs līdzšinējā politiskā kursa iznākums.
Ir izskanējuši pieļāvumi, ka pašlaik notiekošais rietumvalstu un Krievijas attiecībās ir jauns aukstā kara sākums. Tomēr šī analoģija nav precīza – vismaz tādās aukstā kara izpausmēs, kādas pasaule pieredzēja 20. gadsimtā. Situācija šīs pretstāves laikā bija paredzama, un, neskatoties uz abu pušu naidīgumu, stabilitāte pasaulē tika uzturēta. To nodrošināja abu pušu izpratne par spēles noteikumiem. Vienīgais lielais izņēmums bija Kubas raķešu krīze 1962. gadā, un tā izcēlās tieši tāpēc, ka pretinieki mēģināja noteikumus apiet. Turpretim pašreizējā konfliktā jau pats fakts, ka Krievija ir iesaistīta karadarbībā Ukrainā, bet to noliedz, un ka tā ir ne tikai agresore, bet grib būt arī miera uzturētāja un humānās palīdzības sniedzēja, ilustrē – noteikumi ne tikai ir mainīti, bet šādu, visiem saprotamu un visu ievērotu, noteikumu varbūt vairs nemaz nav.
Atšķirībā no aukstā kara gadiem Krievija un rietumi ir kļuvuši ekonomiski cieši saistīti. Krievija nodrošina aptuveni 30 procentu Eiropai nepieciešamās dabasgāzes. Četras ES dalībvalstis, tai skaitā Latvija, ir pilnībā atkarīgas no Krievijas gāzes, bet šis resurss veido nozīmīgu daļu gāzes patēriņa arī virknē citu Eiropas valstu. Tās nevar īsā laikā atrast citus dabasgāzes piegādes ceļus. Un, kad Krievija noteica rietumvalstu pārtikas importa aizliegumu, tika nodarīts reāls un nozīmīgs kaitējums Eiropas ekonomikai. Ņemot vērā daudzu ietekmīgāko rietumvalstu ne pārāk stabilo ekonomikas stāvokli, nudien ir saprotams to kūtrums radikālu soļu speršanā.
Vēl kāda atšķirība no aukstā kara gadiem – Rietumos netrūkst Krievijas draugu. Viņus var atrast daudzu valstu politiskajās aprindās – Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu atbalsta vairāku Eiropas valstu nacionāli labējās partijas, kuras viņā saskata īstenu valstsvīru, no kura jāmācās nacionālo interešu aizstāvība. Īpaša vieta šinīs rindās ir Ungārijai, kuras premjerministrs Viktors Orbāns ir pateicis, ka V. Putina Krievija ir krietni pievilcīgāks valsts modelis nekā rietumvalstu liberālās demokrātijas. Krievijas režīmam draugu netrūkst arī uzņēmēju aprindās – apguvuši Krievijas tirgu un ieguldījuši tur savu naudu, viņi nevēlas neko dzirdēt par priekšlikumiem, kuri radīs zaudējumus.
Būtiskās atšķirības no iepriekšējā saspīlējumu perioda nozīmē, ka arī tagadējām rietumvalstu darbībām ir jābūt citādām. Būtu jāsāk ar to, ka jāatzīst: līdzšinējās Rietumu attiecības ar Krieviju ir balstītas nepamatotās ilūzijās.
Pēdējos vairāk nekā 20 gados Rietumi vairākos veidos ir mēģinājuši nodibināt jaunas attiecības ar Krieviju un dažkārt pat noticējuši, ka tas izdodas. ES ir ieguldījusi daudz pūļu, lai tuvinātu Krieviju, un izstrādājusi dokumentus par sadarbības veicināšanu ekonomiskajā, drošības un tieslietu, kā arī kultūras, izglītības un zinātnes jomā. Šī gadsimta sākumā daži Eiropas politiķi visā nopietnībā pat runāja par iespēju, ka Krievija varētu pievienoties ES. ASV prezidents Baraks Obama savukārt mēģināja „pārstartēt” attiecības ar Krieviju. Doma jau nebija slikta. Turklāt ne jau nu B. Obama vai daži citi politiķi vienīgie bija dzīvojuši pieņēmumos, ka saspīlētās attiecības ar Krieviju un citām ne ļoti draudzīgajām valstīm ir labojamas ar attieksmes maiņu un ciešāku sadarbību. Situāciju nespēja novērtēt un prognozēt ļoti daudzi citi politiķi, analītiķi un pētnieki. Pat 2008. gadā notikušais karš ar Gruziju daudziem nebija pietiekami izteiksmīgs trauksmes signāls.
Situācija ir attīstījusies tik tālu, ka V. Putins nevar atļauties zaudēt. Zaudējums Ukrainā nozīmētu ne tikai zaudējumu pašu mājās, bet arī draudus visai līdz šim tik mērķtiecīgi būvētajai sistēmai. Tāpēc V. Putins ir ar mieru pieļaut lielāku savas valsts starptautisko izolāciju un riskēt ar savas valsts ekonomiku. Ņemot vērā, cik ļoti Krievijā ir pieaudzis atbalsts V. Putinam un ka vismaz pagaidām liela daļa sabiedrības ir gatava samierināties ar cenu celšanos režīma ideju realizēšanas vārdā, šāda izolācija ir pat V. Putina interesēs, jo nostiprina viņa varu. Efektīva ir izrādījusies arī prasmīgā un neredzēti plašā propagandas kampaņu, kurā režīms izplata savu versiju par notiekošo, virknējot kopā faktus ar noklusējumiem un meliem. Rietumiem, plānojot pretdarbību, šīs augstās likmes ir jāņem vērā.
V. Putins ar savu rīcību ir izgaismojis kļūdas, ko Rietumi pēdējos gados ir pieļāvuši. Nespēja stiprināt Eiropas enerģētisko neatkarību, īstermiņa ekonomisko ieguvumu izmantošana, neņemot vērā riskus, kā arī Eiropas kolektīvās drošības atstāšana novārtā ir lielākās no tām. Krievijas uzbrukuma gadījumā kādai no NATO Austrumeiropas dalībvalstīm šī organizācija nespētu operatīvi aizstāvēties. Šīs atziņas ir nākušas daudz par vēlu. Taču, ja no tām Eiropa un ASV kaut ko mācīsies, labāk vēlu, nekā nekad. Jānis Buholcs
Komentāri