Nesaprotamas lietas notiek Latvijā. Brīžam šķiet loģiskas, bet ar prātu izskaidrot nevar. Līdz Saeimas vēlēšanām nieka trīs mēneši, politiķiem saspringums tāds, ka ilgi slēpnī turētā āža kāja pretēji pievilkšanas spēkam lien ārā. Politiķi pārgrupējas, apvaino bijušos biedrus, slavē jaunos, tikko dibinātās partijas aizgūtnēm stāsta par kļūdām un agrāko biedru nespēju vadīt un valdīt. Kā pēc grāmatas – priekšvēlēšanu laiks. Un tas ir tikai loģiski, kaut prāts saka – stulba izrādīšanās un rīcība. Atliek vien neizpratnē paraustīt plecus un brīnīties, vai tiešām vēlētāja gods dots tikai aitām un auniem (ne dzīvniekiem, bet cilvēkiem, kurus nemākulības dēļ sauc šādos vārdos) un cerība tīta tik biezā miglā, ka nevar neko saredzēt, lai saprastu, kas ir kas mūsu valsts vadīšanā un likumu noteikšanā.
Laikam gan, esot varas vertikālē, pat dabas bērns maina ne tikai tikumus, bet arī izpratni par pasaules, cilvēku un valsts attiecībām. Televīzijām ļoti patīk rādīt uzrakstu “Viens likums – viena taisnība visiem”, kas rotā Ministru kabineta sienu. Kā atgādinājumu un arī pašsaprotamu pamatu.
Nu jau nedaudz pieklusušas runas, ka veselības ministri Ingrīdu Circeni valdības vadītāja Laimdota Straujuma lūgs atkāpties. Ministre slimo, viņas darbu dara premjere, sarunas ar nozares profesionāļiem nevedas, naudas kā vienmēr trūkst… Vienvārdsakot, viss kā parasti. Saprotams, ka darbi nedrīkst stāvēt, ka dzīve turpinās. “Ja Ingrīdas Circenes veselības stāvoklis neuzlabosies un viņa vēl ilgāku laiku nevarēs atgriezties darbā, partija “Vienotība” varētu sākt vērtēt iespējas virzīt jaunu ministru. Pagaidām gan par ministra nomaiņu “Vienotība” neesot lēmusi,” vēsta ziņu aģentūras.
Taču ir viens pavisam vienkāršs jautājums – vai var atlaist cilvēku, kurš slimo. Ja tā izdarītu kāds darba devējs, cik likumus viņš būtu pārkāpis? Nevienu jau neinteresē, ka darbinieka, kurš slimo, vieta tukša nedrīkst stāvēt, ka kādam viņa darbs ir jādara, ka jaunu pieņemt nevar, jo nav zināms, kad sirdzējs atgriezīsies. Jocīgi izskatās, ka varas virsotnē pat Darba likums ir citāds.
Peoniju skurbumu jau sāk nomainīt ķiršu sarkanie ķekari. Vasara cauri – saka pesimisti. Vēl tikai pirmās desmit dienas vasarā, viss gaida rīt – nerimstas optimisti. Ja optimistu un pesimistu dzīves filozofiju saliktu kopā, varbūt iznāktu reālajā ikdienā noderīgas gudrības un praktiski padomi. Bet esam taču katrs ar savu taisnību, un otrā ieklausīties neviens nav mācījis. Tad nu arī tās nesaprotamās lietas notiek, kuras ne izskaidrot, ne ieraudzīt jel kādu loģiku. Sarmīte Feldmane
Komentāri