Karstā jūlija dienā pie akas mazgājot matus, iedomāju par to, cik pasaulē esam dažādi! Cik gan bieži es, pilsētniece, varu mājās jūras malā pie akas mazgāt matus? Un reizē arī gūt baudījumu par atrašanos pašā dabas plaukumā – apņemta ar siltumu un dabas labvēlību. Bezrūpību vairoja tas, ka akā, sen un prasmīgi izraktā, vasarās turas ūdens. Vajadzēja vien pašas gribu – pasmelt ūdeni. Saule todien bija tik dāsna! Pēc elektrības, lai ieslēgtu matu fēnu, arī nebija jāmeklē. Pie sevis iesmējos – matu mazgāšana būtu vispār par velti, ja iemācītos savārīt šampūnu.
Zālājā izliktā klubkrēslā, gaidot kamēr saulē izžūs mati, droši vien izskatījos tik laiska kā āfrikānis no anekdotes, kurš, zem banānkoka guļot, gaida nokrītot augli. Tad atcerējos ziemu – kad biju stresa pilna, jo no krāna netecēja pietiekami silts ūdens, žāvēt matus ar fēnu nebija laika – jāsteidzas. Toreiz ienāca prātā – un šitik daudz jāmaksā par dzīvokli! Biju īgna. Ārzemnieki teiktu: “Jūs, latvieši, esat pārāk nopietni, smagi tverat dzīvi, vajag dzīvot vieglāk.”
Jūlijā jau tā var! Pēc darba dienas redakcijā uzlieku vasaras platmali un aizbraucu pasauli apskatīt. Nekur tālu – uz Siguldu. Tur koncertu sniedza Pasaules koru olimpiādes dalībnieki no Ķīnas, Indonēzijas un Dienvidāfrikas. Nabadziņi – tik tālu braukuši, lai skaistu zemi paskatītu un skaistas dziesmas paklausītos. Skatītāji Siguldas pilsdrupu estrādē varēja justies kā karaļi vasaras rezidencē, kur visu pienes. Siguldiešiem arī par benzīnu nebija jāmaksā – pēc darba uz Gaujas senleju atnāca kājām.
Pirmo dziesmu “Neba maize pati nāca”izpildīja latviešu koris. Dziedāja jau skaisti, taču ritmam un dramaturģijai pieaugot, tautas dziesma arvien vairāk lika domāt par sūrumu, kāds jāizdzīvo, līdz rudzu grauds pārtop par klaipu. Šajā
vakarā ar plandošiem matiem, kas izmazgāti pie akas un izžuvuši vējā, gribējās sapņot par ko citu. Dienvidāfrikas koris – tik izjusti un arī daudzbalsīgi apdziedāja skaisto dzīvi un mīlestību. Bet visu pārspēja Indonēzijas koris. Ar tādu azartu un temperamentu viņi izdziedāja, kā kokosrieksts briest un nokrīt tieši rokās, ka lielākai daļai estrādē, kas to nav nekad redzējuši, šis piedzīvojums caur dziesmu nesa veselu “kokospalmu” prieka! Mairita Kaņepe
Komentāri