Aizvadītās Saeimas vēlēšanas ir apliecinājušas, ka vēlētāju prātos ir valdījusi lielāka nosvērtība nekā varas gaiteņos. Esošā koalīcija ir guvusi atbalstu, lai arī spēku samēri ir būtiski mainījušies, tāpēc zināmas pārmaiņas valdības darbā ir gaidāmas.
Šī bija itin smaga politiskā kampaņa. Konkurenti, mēģinot likt kāju viens otram priekšā, izmantoja visdažādākās metodes. Daļa no tām bija saistīta ar pašreizējās koalīcijas un it īpaši “Vienotības” pieņemto lēmumu apšaubīšanu, vēl cita daļa – ciniski personiski uzbrukumi, kam ar politiku ir maza saistība. Pamatotu un arī ne tik pamatotu pārmetumu “Vienotībai” publiskajā telpā netrūka, tāpēc rezultāts – par trim vietām palielināta pārstāvniecība parlamentā – ir labs rezultāts.
Protams, ņemot vērā, ka “Vienotība” ir uzsūkusi virkni izčākstējušās Reformu partijas labāko kadru, varēja gaidīt ko vēl labāku. Taču pašreizējos apstākļos “Vienotības” politiķiem ir tikai un vienīgi jālīksmo, nevis jāturpina žēloties par melno kampaņu, kā tas notika pirmajās dienās pēc vēlēšanām. Tas, ka “Vienotības” līdere un Saeimas priekšsēdētāja – tātad otra augstākā amatpersona valstī – ir saņēmusi tik lielu vēlētāju noraidījumu, arī partiju kopumā ir nostādījis neveiklā situācijā, tomēr nevar apgalvot, ka tas būtu nepelnīti. Augustā aculiecinieku piefiksētā viņas un pavadošās automašīnas neprātīgā traukšanās, pārkāpjot pat operatīvajam transportam saistošos noteikumus, bija atsevišķa, bet zīmīga epizode, kas šādu iznākumu paskaidro. Politiķi nevar prasīt no vēlētājiem cieņu pret likumiem un noteikumiem, ja tos neievēro paši.
Latvijā daudzi vēlēšanas redz kā iespēju izvēlēties starp piedāvātajiem “mazākajiem ļaunumiem”, un partiju pozīciju pārmaiņas ir itin labs indikators tam, kuras partijas tiek saistītas ar “lielākajiem ļaunumiem”. To, ka visas vēlēšanās startējušās valdošās koalīcijas partijas – “Vienotība”, Zaļo un zemnieku savienība un Nacionālā apvienība – palielinās savu pārstāvniecību parlamentā, var traktēt ne tik daudz kā apmierinātību ar pašreizējās valdības darbu, cik nevēlēšanos riskēt ar nezināmiem scenārijiem vai nespēju partiju sarakstos ieraudzīt labāku alternatīvu.
Ja nākamo koalīciju nudien veidos jau pašreizējās varas partijas, jāņem vērā, ka to spēku atšķirības ir krietni sarukušas, kas nozīmē, ka Zaļie zemnieki un Nacionālā apvienība pretendēs uz sava viedokļa lielāku ņemšanu vērā. Ievērības cienīgs ir arī fakts, ka 41 deputāts jaunajā Saeimā būs jaunpienācējs. Tas noteikti ietekmēs Saeimas darba stilu.
Partija “Saskaņa” gan ieguva visvairāk balsu – tāpat kā pirms trīs gadiem. Taču, neskatoties uz to, iznākums partijai nav uzvara. Iepriekšējā Saeimā tai bija 31 vieta, bet tagad tā var rēķināties tikai ar 24. Partijas līderi ir sacījuši, ka prezidenta aicinājums veidot jauno valdību pienākas uzvarējušajai partijai. Tomēr, ja šādu aicinājumu “Saskaņa” nesaņēma 2011. gadā, tad tagad ko tādu gaidīt ir pavisam nereāli. “Saskaņa”, kas uz katrām vēlēšanām iet ar domu, ka šoreiz gan tā iegūs tik lielu atbalstu, lai izbeigtos tās mūžīgais opozicionāres un no varas atstumtās partijas laiks, kārtējo reizi var palikt bešā. Tagadējais atbalsta kritums neliecina, ka “Saskaņai” pārskatāmā nākotnē izdosies savākt kritisko masu, lai savas politiskās ambīcijas realizētu.
Neskatoties uz “Saskaņas” lielajiem pēdējos gados ieguldītajiem pūliņiem, lai piesaistītu arī latviski runājošos vēlētājus, uz diviem krēsliem nosēdēt tomēr ir grūti. Iespējams, ka lielai daļai vēlētāju to ir atgādinājuši Ukrainas notikumi un plašākas reģionālās nestabilitātes draudi, ko izraisa Krievijas ārpolitika un ko izjūt arī Latvija. Šādos apstākļos “Saskaņa” turpina priecāties par savu sadarbības līgumu ar Krievijas valdošo partiju “Jeģinaja Rossija”. Tā turpināja stāstīt, ka ir nepieciešams uzturēt labas attiecības ne tikai ar Rietumiem, bet arī Krieviju. Taču ir grūti vai pat bezjēdzīgi tiekties pēc labām attiecībām, ja attiecību partnerim ir krietni atšķirīgs priekšstats par to, kādām šīm attiecībām būtu jābūt.
Parlamentā būs arī divi jaunpienācēji – “No sirds Latvijai” un Latvijas Reģionu apvienība. Visai īsā laikā kopš valsts kontrolieres amata termiņa beigām “No sirds Latvijai” līderes Ingunas Sudrabas reitingi jau paspēja apsūbēt, taču partija to kompensēja ar turīgiem draugiem, kuru dēļ varēja atļauties plašu reklāmas kampaņu. Saskaņā ar KNAB datiem, šī partija kampaņā iztērētās naudas ziņā ir bijusi starp līderēm. Reģionu apvienības tēriņi bija krietni pieticīgāki, un tā par iekļūšanu Saeimā, visticamāk, var pateikties dažām spilgtām personībām: Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta direktora vietniekam Mārtiņam Šicam, uzņēmējam Mārtiņam Bondaram un it īpaši – aktierim Artusam Kaimiņam. Pēdējais saņēma tik daudz plusu, ka no Rīgas saraksta pēdējās vietas nokļuva pirmajā. Spurainais, enerģiskais, ne visai savāktais populists ir piesaistījis šo vēlēšanu nelielo, bet koncentrēto protesta balsojumu. Nespējot izvēlēties starp lielajām partijām, daļa vēlētāju nosprieda: pat ja no A. Kaimiņa nevar gaidīt konstruktivitāti, vismaz zināmu jautrību viņš noteikti sagādās. Jānis Buholcs
Komentāri