Nesen dzirdēju anekdoti. Kāds datormācības skolotājs pavisam satriekts un salauzts skatās ekrānā. “Viss mūža darbs vējā. 20 gadus visiem mācīju – nebakstiet ar pirkstu ekrānā. Un kas notiek tagad, ” viņš sarunājās ar sevi.
Jā, kas notiek tagad? Skārienjūtīgie ekrāni to vien dara, kā gaida, kad kāds maigi iebakstīs ekrānā.
Pirms teju 20 gadiem Vidzemē sāka runāt par atkritumu apsaimniekošanu. Tad tika stāstīts, ka katrs cilvēks ir atkritumu ražotājs. Kā daudzi tolaik apvainojās! Kā tā vispār drīkst teikt par cilvēku! Kad sāka spriest, ka nepieciešama moderna izgāztuve un iepriekšējā kara bumbu bedres jau pilnas, ne viens vien smējās – kam naudu tērēt un būvēt, ja var grantsbedrēs bērt un bērt. Tikai komiksos var zīmēt, kā atkritumus desmitiem kilometru vedīs uz lielo poligonu. Neizprotams tad bija arī vārds “poligons”.
Tas viss reiz bija. Mainās tehnoloģijas, tās aizvien attīstās. Kāds tās uzreiz pieņem, cits mēģina izzināt, vai jaunums viņam tiešām vajadzīgs, jo, kas der citiem, ne vienmēr noder un ir nepieciešams man. Kā jau katrā sabiedrībā, netrūkst arī to, kuri ikvienu jaunumu, neierastu situāciju noliedz. Tikai tāpēc, ka tā darīt nav pieņemts, ka paaudzes ir rīkojušās citādi.
Kādreiz arī Galilejs bija spiests atzīties ķecerībā, lai gan pēc tam tomēr vēlreiz pateica: “Un tomēr tā griežas!” Vecā kārtība uz brīdi bija palikusi nesalauzta. Bet laiks un cilvēku prāti ir nepielūdzami, tie turpināja iesākto ceļu, lai izzinātu, saprastu un arī ko mainītu.
Katrai paaudzei ir iepriekšējās dotās vērtības, kuras tā nodod nākamajai. Tā bijis kopš pastāv cilvēce, un, visticamāk, nekas īpaši arī nemainīsies. Taču tas, kas kādreiz bija neizprotams, svešs, pat absurds, ir šodienas ikdiena. Kaut vai mobilais telefons. Kad tāds kaut kur tāltālā Japānā parādījās, par to stāstīja – cilvēks iet pa ielu un runā pa telefonu, viņam līdzi nevelkas nekādi telefona vadi. Stāstītājs tika nosaukts par fantazētāju. Nepagāja nepārredzams laiks, un teju par īpatni tiek uzskatīts tas, kuram nav mobilā telefona.
Gluži kā partijas, arī cilvēki ir gan konservatīvi, gan liberāli. Konservatīvie neļaus sevi pārliecināt par ko citu, nekā bijis kādreiz. Lai arī tā būtu! Tikai vai tāpēc tam, kurš uzskata citādi, vairs pietiek laika, spēka turpināt iesākto? Galilejam 1632. gadā nācās publiski uz ceļiem nožēlot savu maldīšanos un pievēršanos māņiem, komisija noteica veto viņa turpmāko zinātnisko darbu publicēšanai, ja tie skars noteiktas tēmas. Tikai 1992. gadā pāvests Jānis Pāvils II oficiāli atzina, ka baznīca kļūdījusies, piespiežot Galileo Galileju atteikties no brīvas savas zinātniskās izpētes tēmu izvēles – labāk būtu bijis zinātniekam ļaut turpināt darbu, jo tad varbūt būtu atrasti pierādījumi viņa koncepcijas patiesumam. Tas gan tika izdarīts tikai XIX gadsimtā.
Ne jau katrs jaunums, katra ideja, kas apskrien pasauli, ir vērtība, kas uzreiz jāatzīst, jāpieņem. Protams, tikai pārliecinoties, pārbaudot, iespējams kaut ko secināt, lemt, apstiprināt vai noliegt. Šodienas cilvēks, šķiet, ērti iekārtojies savā komforta zonā, gatavs darīt visu, lai arī mušpapīrs būtu tieši tāds un tādā pašā krāsā kā pirms gadu desmitiem… Bet tā vienkārši nenotiek. Sarmīte Feldmane
Komentāri