Publiskajā telpā kārtējo reizi atgriezies jautājums par nepieciešamību palielināt ministru algas. Un kārtējo reizi šīs idejas atbalstītāji sāk no nepareizā gala.
Viedokli, ka izpildvaras augstākajos amatos algas ir neadekvāti zemas, pagājušajā nedēļā izteica Finanšu ministrijas parlamentārā sekretāre, Saeimā no “Vienotības” ievēlētā Lolita Čigāne. Viņa uzsvēra, ka ministru atbildības jomas ir tik plašas un slodze tik liela, ka 1757 eiro, ko saņem ministri, gluži vienkārši nav adekvāta. Šādos apstākļos nav iespējams šiem amatiem piesaistīt profesionāļus, kuri varētu labā līmenī vadīt nozares. Spējīgākie kandidāti, domājams, labprātāk izvēlēsies darbu privātajā sektorā, kur var nopelnīt krietni vairāk.
Lai arī uz vidējo Latvijas algu fona piedāvātais ministra algas palielinājums par 814 eiro izklausās liels, L.Čigāne norādīja: “Pat ja visiem pašreizējiem 13 Ministru kabineta locekļiem pašreizējās algas atņemtu pilnībā, tas budžetā ietaupītu vien 400 tūkstošus eiro, [..] no šī ietaupījuma, piemēram, katram Latvijas pensionāram sanāktu vien 6 papildus eirocenti mēnesī.”
Pēdējā laikā ne vienu reizi vien izskanējis apgalvojums, ka atsevišķu nozaru ministru amatam ir grūti atrast atbilstošus kandidātus, jo viņi no šādiem piedāvājumiem vairās. Šajos gadījumos runa gan, protams, ir ne tikai par atalgojuma līmeni, bet arī par daudzām citām politiskās vides iezīmēm. Ne vienam vien jaunam politiķim, kurš nācis ar pārliecību, ka ministra amatā īstenos savu redzējumu, ir nācies secināt, ka dzīvē viss notiek gluži citādi. Šādos gadījumos vietā ir eksistenciāli jautājumi par to, kāpēc lai kāds tērētu savus nervus, enerģiju un laiku, lai iesaistītos bieži vien neproduktīvās cīņās ar nereti iesīkstējušām un neefektīvām sistēmām.
L. Čigāne uzsvērusi, ka, pat ja tiktu atbalstīts viņas priekšlikums palielināt algu viņas ieteiktajā apjomā, tā joprojām būtu mazāka, nekā saņem ministri Lietuvā un Igaunijā. Taču viņas viedokļrakstā trūkst plašāka salīdzinājuma par ministru darbu Baltijas valstīs – vai lielā atšķirība ir tieši algā, vai arī vēl citur? Un, ja pozitīvās atšķirības ir arī vēl citas, vai lielāka alga ir šo atšķirību priekšnoteikums vai iznākums?
Domājot par ministru darba kvalitāti, centrālais jautājums ir šāds: kas tieši ir lielākais šķērslis, lai piesaistītu, kā L.Čigāne raksta, “profesionālus, drosmīgus un izcilus ministrus”? Lielāka alga potenciālajiem kandidātiem droši vien sniedz zināmu papildu motivāciju, taču vai tās palielinājums nudien būtu pats lielākais motivētājs? Ja neskaita aizejošo finanšu ministru Andri Vilku, kurš laiku pa laikam žēlojās, ka ar ministra algu nepietiek paša tēriņiem, par nepietiekamo atalgojumu līdz šim lielākoties runājuši citi politiķi, nevis esošie vai potenciālie ministri. Tam gan ir arī dažādi citi iemesli – ir liela iespēja, ka algas gribētājus sabiedrība vienkārši atzīs par pārāk bezkaunīgiem.
Var minēt, ka lielākā problēma ir nevis pats atalgojuma līmenis, bet gan apstākļi, kādos ministriem ir jāstrādā, un resursi, kādi ir viņu rīcībā. Raugoties plašāk, runa ir par to, vai valsts pārvalde pati par sevi kopumā ir efektīva un profesionāla. Droši vien nebūtu tālu jāmeklē, lai iegūtu kaismīgus viedokļus, ka nav gan. Un, ja tā, ļoti iespējams, ka tieši šīs jomas problēmu apzināšana un risināšana krietni labāk risinātu “profesionālo, drosmīgo un izcilo ministru” trūkuma jautājumu.
Taču uzlabot valsts pārvaldi ir krietni sarežģītāks jautājums, nekā piesolīt lielāku algu, lai speciālisti kaut mazliet labprātāk nāktu cīnīties ar valsts pārvaldes brikšņiem. Reformu gadījumā nepieciešamie papildu naudas līdzekļi ir mazākā bēda; daudz svarīgāk ir formulēt mērķus, pamatot, kā tie ir sasniedzami, un, kas nereti ir vēl sarežģītāk, politiskā līmenī vienoties, ka tas nudien ir jādara. Taču tieši ar to būtu jāsāk. Galu galā, lai cik labs ministrs nebūtu, viņš viens pats neko panākt nespēs. Turpretim Latvijas valdošās partijas vai nu nespēj, vai nevēlas iet šādu – sarežģītu un ilgtermiņa ceļu, kas nesola tūlītējus un redzamus rezultātus.
Veids, kādā koalīcijā esošās partijas L. Čigānes priekšlikumu noraidīja, itin labi ilustrēja situāciju un perspektīvas. Nacionālās apvienības un Zaļo un zemnieku savienības pārstāvji norādīja, ka valsts budžetā šādu līdzekļu nav un šis neesot īstais laiks jautājuma cilāšanai. No „Vienotības” puses izskanēja daži atbalsta vārdi, taču valdības vadītāja Laimdota Straujuma
atzina, ka koalīcijā jautājumam atbalsta nav, tāpēc tālāk virzīts netiks. Nekāda detalizētāka izvērtējuma, nekādu alternatīvu piedāvājumu.
Jaunās valdības veidošanas ķīviņos par šādiem jautājumiem, protams, nevienam domāt nav laika. Tas būtu saprotams. Taču īsti laika par to domāt nav bijis arī pārskatāmā pagātnē, un idejas valsts pārvaldes uzlabošanas virzieniem vien garāmejot tika skartas arī vēlēšanu kampaņā. Un, ja visai primitīvs priekšlikums par ministru algu palielināšanu ir konkrētākais, uz ko kāds no valdības koalīcijā esošo partiju pārstāvjiem ir spējīgs, šķiet, ka arī turpmāk šajā jomā maz kas mainīsies. Jānis Buholcs
Komentāri