Tikai kurzemniekiem, kuri balsoja par “Vienotības” sarakstu, vajadzēja izvēlēties, likt vai nelikt partijas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai plusu vai mīnusu, vai arī atstāt listi nelabotu. Tomēr daudzi vēlētāji visā Latvijā jūtas vīlušies un apmānīti, jo tagad pārliecinās, ka nav nozīmes – svītro vai nesvītro deputāta kandidātu, tiks izdarīts tā, kā tas izdevīgāk partijai. Protams, ievēlētais Jānis Junkurs Kurzemes vēlēšanu apgabalā bija sarīkojis savu priekšvēlēšanu kampaņu, nesaskaņojot to ar partijas vēlēšanu tēriņiem, un pastāv iespēja, ka “Vienotība” ir pārsniegusi summu, kuru drīkstēja izlietot. Protams, var jautāt, kādēļ “Vienotībai” vispār bija vajadzīgs cilvēks, kurš reiz jau savu partiju piekrāpa – tūlīt pēc 11. Saeimas ārkārtas vēlēšanām no Zatlera Reformu partijas aizgāja seši ievēlētie deputāti, kurus pēc tam dēvēja par “Olšteina sešinieku”, un viņu vidū bija arī Junkurs. Tomēr Āboltiņa neiekļuva Saeimā ne tikai tādēļ, ka Junkuram daudzi salika plusiņus, bet galvenokārt tādēļ, ka viņu pašu ļoti daudzi bija izsvītrojuši no saraksta. Neievēlētie deputāta kandidāti bieži uz kādu laiku (un reizēm pat visu Saeimas sasaukumu) saņem tā dēvētos “mīkstos mandātus”, ja ievēlētais partijas biedrs kļūst par ministru un uz laiku noliek mandātu. Starp citu, tieši tādēļ, ka Valdis Dombrovskis noliks savu Eiroparlamenta deputāta mandātu, lai strādātu Eiropas Komisijā, par Eiroparlamenta deputāti kļūs Inese Vaidere. Šoreiz situācija ir cita, vēl jo vairāk tādēļ, ka, par spīti Junkura apgalvojumam, nav īstas ticības, ka viņš pats pēkšņi izvēlējies mainīt visus nākotnes plānus, kuros viņš un viņa naudas devēji ieguldījuši krietnu finansējumu.
“Vienotības” popularitāti Āboltiņas iebīdīšana Saeimā nevairo, bet galu galā tā ir partijas izvēle, par kuru partija pati arī maksās, iespējams, zaudējot jau nākamajās vēlēšanās. Diemžēl jautājums nav tikai par vienas partijas godaprātu un ētikas izpratni. Tas ir jautājums par demokrātijas pamatu – iedzīvotāju līdzdalību
valsts veidošanā un pārvaldīšanā. Demokrātiskā režīmā pilsoņi piedalās valsts pārvaldē gan ar partiju un vēlēšanu palīdzību, gan iesaistoties nevalstiskās organizācijās, arī rīkojot piketus, demonstrācijas un streikus. Demokrātijā amati netiek mantoti vai vienkārši atdoti savējiem, galvenās amatpersonas cilvēki ievēl, uzticot tām rīkoties tālāk. Vēlēšanas ir galvenais un svarīgākais instruments, ar kura palīdzību pilsoņi var izteikt savu gribu – ne velti vārds demokrātija ir cēlies no grieķu valodas divu vārdu salikuma: dēmos (tauta) un kratos (vara). Satversmē ir skaidri un nepārprotami rakstīts, ka Latvija ir neatkarīga un demokrātiska valsts un Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai. Patiesībā tas nozīmē, ka Latvijas kā neatkarīgas un demokrātiskas valsts pastāvēšanu lielā mērā ietekmē iedzīvotāju līdzdalība. Pārliecinoties, ka tiesības uz līdzdalību savas valsts veidošanā un pārvaldīšanā ir nosacītas un neko daudz partiju plānos un rīcībā nemaina, cilvēki aizvien vairāk attālinās no valsts. Nav jaunums, ka katrās nākamajās vēlēšanās piedalās aizvien mazāk pilsoņu. Tāpat nav arī nekāds jaunums, ka, samazinoties cilvēku līdzdalībai savas valsts dzīvē, bet pieaugot neatrisināmo problēmu kopumam, palielinās autoritāra, bet pēc tam pat totalitāra režīma risks. Aizvien vairāk Latvijas iedzīvotāju sapņo par tautas vēlētu prezidentu, par “stipro roku”, kurai būs visas un vienīgās tiesības lemt par svarīgiem jautājumiem. Ja jau partijām nevar uzticēties un tās ignorē vēlētāju gribu, tad lai viens cilvēks, kuru ievēlēsim, lemj par visiem. Vēsture gan liecina, ka tas vēl nekad nav beidzies labi, jo viens cilvēks, apveltīts ar milzīgu un nekontrolējamu varu, agri vai vēlu kļūst ļoti subjektīvs, sāk uzskatīt sevi par nemaldīgu un brīžiem rīkojas pret savu tautu. Tādēļ Saeimas pēcvēlēšanu notikumi, manuprāt, nav tik nevainīgi, kā var izskatīties. Sallija Benfelde
Komentāri