Droši vien ne vienam vien būs bijusi situāciju, kad šķiet, ka kāda daļa no dzīves ir izdzēsta. Nē, te es nedomāju plostošanu vai atmiņas zudumus, bet gan ķibeles, kas var atgadīties ar modernajām tehnoloģijām, kas glabā informāciju. Pāris gadu laikā man datoram divreiz nobeidzies cietais disks, un informācija nav atjaunojama. Tā nu gadās, nebūtu jau žēl, bet sāp sirds par fotogrāfijām – no dzīves svarīgākajiem mirkļiem, ārzemju ceļojumiem, ģimenes svinībām. Tās vienkārši pazuda nebūtībā.
Datorsalonā man tomēr pavaicāja, cik svarīgi ir bijuši šie dati? Jo esot arī salons, kur, samaksājot summu, kas rakstāma ar trīsciparu skaitli, var atgūt zaudēto informāciju. Teicu, ka šoreiz nebūs tas gadījums, lai maksātu par informācijas atgūšanu. Tobrīd arī aizdomājos, ka varbūt tomēr pietiek ar tām atmiņām, ko varam paturēt prātā. Jo pašas svarīgākās sajūtas jau paliek kaut kur dziļāk nekā tikai fotoaparātā. Tā, piemēram, vai šīs nedēļas sarkanbaltsarkanās krāsas, apkārtējo smaidus un patriotisko noskaņu atcerēsimies tikai tad, kad pārlaposim albumus? Man negribas tā domāt, lai gan otrdien, liekot svecītes Latvijas kontūrā par godu Lāčplēša dienai, bija sajūta, ka lielākajai daļai ir vēlme visu knipsēt savos tālruņos vai fotoaparātos. Protams, tādu skaistumu gribas iemūžināt, taču vai tajā brīdī varam izbaudīt arī pašu pasākumu, uztvert sajūtas un emocijas? Tas pat būtu daudz vērtīgāks ieguvums.
Tā kā kabatā pa rokai vienmēr ir tālrunis, varam fotografēt uz nebēdu visu, kas pagadās ceļā. Līdz ar ieradumu – piefiksēt katru dzīves brīdi – cilvēkiem ir tendence arī daudzkārt pārdzīvot skumīgos brīžus. Tā, piemēram, var diskutēt par autoavāriju iemūžināšanu vai fotografēšanu bērēs. Vai tad nav labāk aizgājēju atcerēties vēl dzīvu esam, un bildēšana bērēs nav tāds lieks pasākums? Vai ir vajadzība vēlreiz un vēlreiz atgriezties skumīgajos brīžos? Tas nu ir katra paša ziņā. Varbūt šis paradums nāk no senčiem, jo kas gan nezina, ka vecākajai paaudzei mājās ir albumi ar melnbaltām kāzu un bēru fotogrāfijām. Jā, kāzas var un vajag iemūžināt, jo tajās cilvēki smaida un, paraugoties uz šādām bildēm, pozitīvās emocijas atsaucam atkal un atkal. Ilze Fedotova
Komentāri