Studentu vidū šad tad atrodas pa kādam, kurš sava darba vietā mēģina iesniegt plaģiātu. Šāds students parasti vai nu domā, ka pasniedzējs darbu nemaz lāgā nelasīs, vai arī, ka pasniedzējs ir muļķis un neko nesaprot. Tomēr vismaz vairumam studentu augstskolas spēj iestāstīt, ka ir slikti par paša veikumu uzdot citu autoru darbus vai to daļas.
Tāpat vairums studentu pietiekami labi zina, ka tikt pieķertam plaģiātā nozīmē nepatikšanas. Taču diemžēl viņi ne vienmēr līdz galam saprot, kur tieši ir problēma. Viņi samierinās ar vienkāršo skaidrojumu, ka augstskolai plaģiāts vienkārši nepatīk, un viss. Vai arī, mazliet konkrētāk, – augstskola pieprasa noteikta veida pieeju studiju darbu radīšanā un nepieļauj cita veida pieeju. Taču daži domā, ka ārpus augstskolas nekas no tā uz viņiem vairs neattiecas.
Daudziem uzskats, ka plaģiāts nav nekas slikts, sākas jau skolas laikā. Tas nekas, ka skolēns sava darba daļas izkopējis no internetā brīvi pieejamiem avotiem vai blāķiem pārrakstījis no vienas vai pāris grāmatām. Ir liela iespēja, ka viņš iegūs skolotāju atzinību jau ar to vien, ka ir centies, darbu kopumā izdarījis rūpīgi un rezultāts atbilst formālajām prasībām par darba struktūru un saturu. Pirmie studiju gadi šādiem skolēniem ir nepatīkamu pārsteigumu pilni, jo izrādās, ka pieeja, kas nesa panākumus skolā, vairs nedarbojas.
Taču mūsdienās, kad milzīgs informācijas daudzums ir pieejams digitālā formātā, ir tikai likumsakarīgi, ka cilvēki plaši izmanto ērtās iespējas kopēt tekstus vai to daļas no viena avota uz citu. Ietaupās laiks un citi resursi, taču dziļdomīgie jautājumi par autorību, kas tik ļoti uztrauc augstskolas, daudzos gadījumos nav aktuāli. Piemēram, interneta ziņu medija lasītājam svarīgi tas, ka viņam ir pieejama aktuāla un precīza informācija, nevis tas, ka konkrētā ziņa ir pa taisno pārkopēta no ziņu aģentūras lentas vai arī pa rindkopām sakombinēta no citiem avotiem. Ziņu aģentūrai turpretim ir gana labi, ja medijs par ziņas izmantošanu ir samaksājis. Mediji visos laikos ir bijuši čakli dažādas informācijas tālākpadevēji, taču šos procesus ir stiprinājusi arī interneta vides loģika. Daļa autoru pat priecājas, ka viņu darbi bez īpašas saskaņošanas tiek kopēti un tiešsaistē izplatīti tālāk – galu galā, autoratlīdzības maksājums ne tuvu nav vienīgais gandarījums, ko autors var saņemt. Ir izstrādātas arī tādas tradicionālajam autortiesību regulējumam alternatīvas satura licences, ar kurām autori dod piekrišanu savu veikumu brīvi izmantot arī jaunu darbu radīšanā. Parasti pietiek tikai ar norādi par autoriem, kuru darbu tapšanā ir piedalījušies.
Līdz ar to – protams, ka augstskolu uzturētos autorības standartus nevar attiecināt uz itin visām jomām, kas saistītas ar radošo vai informatīvo darbību. Normas un prasības tajās var radikāli atšķirties. Tanī pašā laikā ir arī jomas, kurās būtu tikai pašsaprotami, ja cilvēki spētu saskatīt, ka plaģiāts ir kaut kas vairāk nekā tikai
augstskolu apsēstība. Proti, arī daudzās citās darbības jomās ir neētiski, nepieļaujami un krāpnieciski, ja cilvēks paraksta kādu darbu ar savu vārdu, lai gan īstenībā viņš ir bijis nevis autors, bet gan tikai materiālu apkopotājs.
Šajā ziņā stāsts par Rīgas domes priekšsēdētāja Nila Ušakova padomnieka Jāņa Dzanuškāna advokātu biroja “Dzanuškāns & partneri” izstrādāto juridisko pētījumu par teritorijas plānojuma pārvaldību. Šoreiz nav runas par to, vai 35 tūkstošus eiro vērtais darbs, kas pasūtīts bez atklāta konkursa, nudien ir bijis iecerēts kā noderīgs dokuments teritorijas plānošanā vai arī vienkārši iegansts naudas pārskaitījumam starp domubiedriem. Simptomātiski ir kas cits -, proti, kas notika pēc tam, kad izrādījās, – lieli teksta gabali darbā iekopēti no internetā brīvi pieejamiem materiāliem.
Taču – patiesībā nenotika nekas. Izceļoties skandālam, J. Dzanuškāns apsolījās saņemto naudu atmaksāt Rīgas domei, bet vai tas nozīmē, ka viņš vai Rīgas dome atzīst pārkāpumu un solās ko tādu vairs nepieļaut? Izrādās, nebūt ne. N. Ušakovs ir paziņojis, ka līdz ar naudas atmaksāšanu ētiskas dabas jautājumi par konkrēto pētījumu no dienaskārtības esot noņemti. Pilsētas attīstības departamentu darba kvalitāte apmierinot. Tātad, pēc viņa sapratnes, autorības ētikas problēmas ceļas tikai tad, ja plaģiāta piekopējs par savu darbu iegūst materiālu labumu. Ārpus tā – kopējiet, ko gribat, un sauciet to par savu darbu, ja vēlaties.
Arī Zvērinātu advokātu padome nekādu īpašu satraukumu par amata brāļa nedarbiem nav izrādījusi. Padomes Ētikas komisijas priekšsēdētāja vietniece Sandra Sleja pirms pāris nedēļām atklāti pateica, ka jautājums tiks izskatīts, ja kāds par to uzrakstīs iesniegumu. Pašai padomei nekādas intereses par to tātad nav.
Vērojot šos notikumus, ir redzams, ka augstskolas ar saviem pretplaģiāta standartiem ir mazākumā – pat ja lielākā daļa publiskajā vidē ietekmīgo personu cauri šo pašu augstskolu rokām ir izgājusi. Ja augstskola ir laba, tā dažus gadus ir centīgi dresējusi jauniešus par citu darbu izmantošanas un atsaukšanās normām. Taču, atbrīvojušies no akadēmiskās kontroles skavām, absolventi ērtuma vārdā nevēlas vai nespēj saskatīt, kāpēc lai šīs idejas par akadēmisko godīgumu būtu jāattiecina arī uz citām darbības jomām. Patiešām – kāpēc gan, ja izdevīgi ir rīkoties pavisam citādi. Jānis Buholcs
Komentāri