Jau sestā diena, un nekas nav mainījies. Arī darbā viss tas pats. Bet vajadzēja taču notikt brīnumam, kaut kam tādam, ka vienkārši būtu citādi, labāk, saprotamāk, jaukāk. Ar jauno gadu taču tā jābūt. Valsts prezidents taču novēlēja būt neatlaidīgiem un pacietīgiem, bet nebūt pieticīgiem un naiviem. Laikam jau tas ir tas naivums – cerēt, ka kāds no debesīm nonesīs vai aizjūras atvedīs to, ko gribam, un pat to, ko nezinām, ka mums vajag. Naivums gan, pie tam varētu teikt – kaitīgais naivums.
Gada beigas un jaunā sākums atgādināja arī to, ko nemāki. Bija jāpiepilda daudzās brīvās dienas. Vai izdevās? Skaidrs, kā kuram. Autobusā kāda kundzīte sūdzējās kaimiņienei, ka tik traki kā šajās garajās brīvdienās gan neesot bijis nekad. Viņa vienkārši nomocījusies, spaidot TV pulti, pat nācies iet pie vedeklas uz blakus māju aizņemties jaunas baterijas. “Televīzijā tik daudz kanālu, visi rāda vienus un tos pašus cilvēkus. Nepārtraukti atkārto koncertus, filmas. Vai man no galvas jāmācās? Dažas filmas jau zinu,” viņa sašutusi klāstīja. Tad nedaudz nomierinājās un ar skarbu ironiju piebilda: “Vienu gan zinu, to matraci, ko ik pa dažām minūtēm rādīja reklāmā vai visos kanālos, nekad nepirkšu. Tad jau labāk uztaisīšu no salmiem.” Un abas pieķērās domai, cik veselīgs bērnībā bijis salmu matracītis, ko katru rudeni piepildīja no jauna, ne tas izgulējās, ne spieda sānus. Pēc spriedelēšanas abas vienojās, ka, redz, neviens zemnieks nav iedomājies, ka varētu gatavot ekoloģiskus matračus, kas īpaši noderīgi būtu bērniem un veciem cilvēkiem.
Brīvās dienas laicīgā vara cilvēkiem piešķir, lai viņi dara ko citu, ne to, ko ikdienā, lai atpūšas. Ja daudz brīvo dienu vasarā, tad visiem skaidrs – jāsēj, jāstāda, jāravē, jālaista un jādusmojas, ka viss izkalst, izsalst, kukaiņi noēd, lietus sapūdē. Ziemā, ja vējš jauc mākoņus ar uz zemes nobirušo sniegu, ārā neiziesi. Un dzīves telpas centru ieņem televizors, tam līdzās dīvāns un galds, uz kura allaž kārdinoši kaut kas smaržo. Arī dīka dzīve reizēm nav tā sliktākā, vai ne?
Dzelzs jākaļ kamēr karsta. Gads sācies, jāķeras klāt tam, kas iedomāts, jātver iespējas, kas aiz mājas stūra tepat vien stāv. Jāpaceļ acis, tad arī ieraudzīsim, cik pasaule liela un kas tik tajā nav iespējams. Robeža pārkāpta, ieiets jaunajā gadā, atskatam tikai dažas dienas, viss priekšā. Aiziet! Sarmīte Feldmane
Komentāri