Sen zināms ir teiciens: “Ar gara spēku pret karaspēku”, tomēr notikumi Ukrainā un Krievijas agresija, iedzīvotāju noskaņojums šajās valstīs, rubļa un nu jau arī ukraiņu nacionālās valūtas, grivnas, straujā lejupslīde rāda, ka vienam bez otra neiztikt, ir vajadzīgs gan gara, gan kara spēks. Pamiers bez miera Ukrainā. Prokrieviskie kaujinieki, izmantojot nosacīto pamieru, pārdislocē savus spēkus un joprojām saņem no Krievijas bruņutehniku un, iespējams, arī karaspēku. Putins ik pa brīdim nāk klajā ar dažādiem, pat pretrunīgiem paziņojumiem, kuru vienīgais mērķis acīmredzot ir jaukt prātus visiem, kas neatbalsta viņa politiku. Ukraiņi ir gatavi mirt par savu neatkarību, bet Austrumukrainas dēļ sociālās un ekonomiskās problēmas risinātas netiek, visi spēki tiek veltīti cīņai ar prokremliskajiem kaujiniekiem, un iedzīvotājos neizbēgami aug vilšanās. Ja kādā brīdī šī vilšanās pāraugs nopietnos protestos un tiks pieprasītas izmaiņas – piemēram, mainīt prezidentu, tad taisnīguma un godīguma vārdā paustie protesti diemžēl šobrīd Ukrainas pretošanās spējas tikai pavājinās. Krimas tatāru Medžlisa (Tautas padomes) priekšsēdētājs Refats Čubarovs savukārt ir pārliecināts, ka Ukrainas sabiedrībai ir jāapzinās – jebkuras savas teritorijas zaudēšana nozīmē zaudēt arī savu valsti: “Ja kāds domā, ka, samierinoties ar Krimas vai kādu teritoriju zaudēšanu valsts austrumos, mēs uzcelsim eiropeisku Ukrainu, tad tas ir pašapmāns. Bez Krimas un Donbasa mums nebūs valsts.”
Jāteic, ka šobrīd Ukraina atgādina noasiņojošu kareivi, kuru nevar glābt tikai ar pareiziem un skaistiem vārdiem. Finansiālo palīdzību Eiropa un ASV ir gatava sniegt, ar bruņojumu ir sarežģītāk, jo varbūt pastāv risks nokaitināt Putinu tik tālu, ka sākas nopietns karš. Varbūt arī tāda riska nav, jo Krievijas militārās spējas nebūt nav labākajā stāvoklī, turklāt valstī jau ir sākusies ekonomikas krīze. Kamēr Eiropa un Amerika laipo, cenšoties saprast, kā labāk rīkoties, Ukraina parakstījusi līgumus ar Apvienotiem Arābu Emirātiem (AAE) par ieroču un kara tehnikas piegādi. Tiesa gan, Ukrainas Radas (parlamenta) deputāts, militārais eksperts un Militāri – politisko pētījumu centra vadītājs Dmitrijs Timčuks uzskata, ka tas drīzāk ir psiholoģisks gājiens, jo Ukrainai pašlaik ir svarīgi parādīt, ka to atbalsta, lai piegādes gan no amerikāņu, gan eiropiešu puses izkustētos no nulles punkta.
Lai kā arī būtu, ir skaidrs, ka situācija pašā Ukrainā un ap to ir sarežģīta, par spīti ukraiņu lepnumam un apņēmībai cīnīties par savu valsti. Kas notiek Krievijā? Putins savu nostāju vairs manīt nevar, jo tas būtu ne tikai viņa politiskās karjeras gals, tādēļ atliek iet “līdz galam”. Vai Krievijas iedzīvotāji notiekošo pieņem kā vienīgo pareizo izvēli, un vai ekonomikas krīze nevar mainīt viņu nostāju, radīt protestus? Krievijas Levadas socioloģisko pētījumu centra sociologa Denisa Volkova šī gada 24. februāra rakstā par Krievijas iedzīvotāju noskaņojumu un to, vai ir iespējams, ka var sākties plaši protesti, atbild, ka nekas tāds nav gaidāms. Volkovs uzskata, ka atsevišķi neapmierinātības uzplaiksnījumi dažādās vietās un dažādās cilvēku grupās ir vērojami visu laiku, bet, viņaprāt, protestu saplūšana vienā kustībā, ietekmīgā protestu vilnī nav iespējama: “Lielākā pilsoņu daļa uzskata, ka vara līdz pat šim laikam visu ir darījusi pareizi. Kaut gan situācija sāk pasliktināties, politiskajam režīmam ir izveidojies liels drošības spilvens. Ar to es pat nedomāju zelta un valūtas rezerves, bet stabilitātes gadus, atbalsta potenciālu pēc Krimas pievienošanas un konfliktu ar Rietumiem, uz kura rēķina daudz ko var norakstīt.” Volkova rakstīto savā ziņā apliecina arī kāds Levadas centra šī gada janvārī veiktais pētījums par iedzīvotāju attieksmi pret armiju un kara draudiem. 68 procenti Krievijas iedzīvotāju uzskata, ka viņu valstij šobrīd ir kara draudi no citām valstīm (2013. gadā tā domāja 51 procents aptaujāto). 82 procenti iedzīvotāju ir pārliecināti, ka Krievijas armija spēj valsti aizstāvēt, ja tai uzbruks citas valstis (2013. gadā tā domāja 57 procenti). Puse iedzīvotāju ir pārliecināti, ka ir jāsaglabā vispārējā karaklausība, un 55 procenti iedzīvotāju labāk gribētu, lai jauniesaucamais no viņu ģimenes dodas dienēt armijā, nevis meklētu iespējas, kā izvairīties no iesaukuma.
Protams, šādas atbildes nevar sagaidīt no cilvēkiem, kuri netic savas valsts varai un to neatbalsta. Tātad Krievija pret Ukrainu – pārliecība pret pārliecību. Vai visu izšķirs karaspēks? Sallija Benfelde
Komentāri