Ar laiku var pierast gandrīz pie visa – gan pie labā, gan pie sliktā. Tomēr jautājums par robežu starp reālpolitiku un nodevību paliek.
Valsts prezidenta Andra Bērziņa izteikumi LTV7 raidījumā “Točki nad i”, tāpat arī Krievijas starptautiskajā televīzijas kanālā RTVi par labo kaimiņu Krieviju un laipošana jautājumā par Krimas okupāciju jau vairs nepārsteidz. Galu galā, bez “Saskaņas” balsīm Saeimā otrreiz par prezidentu netikt, jo ir gandrīz neiespējami panākt, lai “Vienotība” un Nacionālā apvienība balsotu par Andri Bērziņu otrajam termiņam. Protams, tad savā pusē jādabū arī vai nu Sudrabas “No sirds Latvijai” (NSL) vai Latvijas Reģionu apvienība (LRA), bet tas, kā mēdz sacīt, ir tikai tehnikas jautājums. Maz ticams, ka LRA prezidenta amata kandidāts Mārtiņš Bondars, kurš ir glīts no vaiga, labi prot angļu valodu un ir tīkams daudziem Latvijas vēlētājiem, atsauks savu kandidatūru, publiski aicinot Saeimas deputātus balsot par Andri Bērziņu. Bet, saņemot solījumus amatiem un izpratni par LRA vajadzībām, aizklātajā balsojumā frakcija var nobalsot par otro prezidentūras termiņu Bērziņam. Vēl jo vairāk tādēļ, ka Bērziņa atbalstītāja, Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), vairs īpaši neslēpj to, kas politikas aizkulisēs jau tiek runāts sen – beigsies Latvijas prezidentūra Eiropas Savienības Padomē, ZZS varētu gāzt valdību un veidot savu varas komandu. Neapšaubāmi, ka jaunajā varas komandā Bērziņa atbalstītājiem kāds amats noteikti tiktu.
Tāpat arī nepārsteidz, ka Rīgā nekādi neizdodas atrast vietu fotoizstādei “Ļaudis Maidanā”. Februārī t/c “Origo” kategoriski atteicās atļaut rīkot šo fotoizstādi laukumā pie Centrālās stacijas. Publicists Sergejs Aleksejevs sadarbībā ar starptautisko fondu “Duša Ukraini” (Ukrainas dvēsele) bija uzrunājis gan bankas, gan sabiedrisko attiecību un juridisko pakalpojumu sniedzējus, gan viesnīcu biznesu un nekustamo īpašumu attīstītājus. Visur tika saņemti vairāk vai mazāk kategoriski atteikumi, aizbildinoties ar politisko neitralitāti. Nupat atteikums saņemts arī no Rīgas domes, jo visas vietas pilsētā, kur izstāde varētu notikt, jau esot aizņemtas, tajās ieplānoti dažādi pasākumi. Februārī Aleksejevs bija pārsteigts par uzņēmēju attieksmi: “Pirmo izstādi bija plānots parādīt Latvijā. Mums nemaz neradās jautājums par to, kur jānotiek pirmajai izstādei. Latvija šobrīd ir prezidējošā valsts Eiropas Savienības Padomē, Latvija jau gadu ar diplomātiskiem pūliņiem ieņem ļoti stingru pozīciju jautājumā par Krimas aneksiju un Ukrainas teritoriālo nedalāmību.” Tagad Aleksejevs ar rūgtumu
teic, ka, iespējams, nāksies atteikties no ieceres šo izstādi kā Eiropā pirmo rīkot Latvijā un vajadzēs piekrist poļu piedāvājumam, kuri izstādei ir gan atraduši vietu Varšavas centrā, gan pat jau savākuši līdzekļus fotoizstādes rīkošanai.
Līdzīgus “politiskās neitralitātes” piemērus Latvijā varētu atrast vēl un vēl, un ne tikai saistībā ar Krieviju.
Marta pirmajā nedēļā 12. Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisija saņēma iesniegumu par Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāja Ojāra Ērika Kalniņa neētisko rīcību un Latvijas sabiedrības dezinformēšanu. Iesniegumu bija parakstījuši Saeimas deputātu Tibetas atbalsta grupas vadītājs Mārtiņš Šics, atbalsta grupas vadītāja vietniece Inese Laizāne un vēl 11 deputāti, un tas saistīts ar Tibetas trimdas valdības ārlietu ministres Diki Čojangas kundzes viesošanos Latvijā šī gada februārī. Pirms Diki Čojangas vizītes Latvijā un tikšanās ar Saeimas deputātiem, ilggadējais Saeimas Ārlietu komisijas vadītājs Ojārs Ēriks Kalniņš centās uzspiest savu viedokli un iespaidot Saeimas frakciju deputātus netikties ar Tibetas trimdas valdības ministri, savu nostāju pamatojot ar to, ka viņam zvanījis Ķīnas vēstnieks Latvijā un brīdinājis par iespējamām ekonomiskajām konsekvencēm un sankcijām pret Latviju šīs tikšanās gadījumā. Vēl vairāk, O. Kalniņš savā paziņojumā ziņu aģentūrai BNS pauda, ka tikšanās ar trimdas ministri būtu tas pats kā deputātu tikšanās ar Ukrainas Doņeckas prokrieviskajiem separātistu līderiem, kā arī apgalvoja, ka Tibetas pārstāvis principā ir separātists, jo atbalsta Tibetas atdalīšanos no Ķīnas Tautas Republikas (ĶTR). O. Kalniņa paziņojums bija pārsteidzošs un šokējošs, jo, pirmkārt, neatbilst patiesībai par tibetiešu darbību un, otrkārt, savulaik Ķīnas okupētās Tibetas ciešanu ceļš līdzinās Latvijas okupācijas skarbajiem gadiem. Ja runā par Tibetas neatkarību un vienotās Ķīnas “teritorijas apdraudēšanu”, tad politiķi, it īpaši O. Kalniņš, nevar nezināt par t.s. “Vidusceļa pieeju” – Ķīnas valdība, ievērojot tās konstitūciju un Valsts reģionu autonomijas likumu, var nodrošināt tibetiešu tautai vienotu autonomu administrāciju. Turklāt visos līdz šim tibetiešu izstrādātajos dokumentos paredzēts, ka šis mērķis sasniedzams vienīgi miermīlīgā ceļā. Saeimas komisija iesniegumu izskatīja, O. Kalniņš atvainojās par savu rīcību, bet jautājums par to, ko saprotam ar politisko neitralitāti, paliek.
Manuprāt, robeža starp neitralitāti, sava labuma sargāšanu un nodevību ir ļoti trausla. Sallija Benfelde
Komentāri