Latvijas politikā ovācijas un atzinību iegūt nav grūti. To parādīja prezidenta Andra Bērziņa paziņojums par nekandidēšanu uz otro prezidentūras termiņu. Ne pārāk populāro prezidentu pēkšņi no visām pusēm ieskāva cildinājumi un pateikšanās.
Kad prezidents savu lēmumu par nepretendēšanu bija pieņēmis, nākamais uzdevums bija nodrošināt apstākļus, kuros A. Bērziņš ar godu varētu noiet no skatuves tā, lai tas neizskatītos pēc sakāves. Prezidents šo līniju centās uzsvērt ar skaidrojumu, ka nekandidēšana ir viņa personīgais viedoklis. A. Bērziņš uzsvēra, ka pat nav sācis konsultācijas ar Saeimā pārstāvētajām partijām, lai izvērtētu iespējas gūt to atbalstu.
Tomēr par konkrētiem iemesliem, kas vedinājuši uz šādu lēmumu, prezidents līdz šim ir klusējis, tādējādi atstājot vietu minējumiem. Pat ja oficiālu konsultāciju ar partijām viņam nav bijis, tas nenozīmē, ka partiju līdz šim izteiktais viedoklis par A. Bērziņa atkārtotu ievēlēšanu viņa lēmumu nav ietekmējis. Vienīgā partija, kas pateica, ka ir gatava balsot par A. Bērziņu, ir Zaļo un zemnieku savienība. Abas pārējās koalīcijas partneres met acis uz citiem kandidātiem. Arī “Saskaņa” mēneša sākumā pavēstīja, ka A. Bērziņu neatbalstīs. Ar to arī viss bija izteikts – ja vairums deputātu balso atbilstoši tam, kāda ir to pārstāvēto partiju pozīcija, A. Bērziņa pārvēlēšanas iespējas bija niecīgas. Prezidents tagad uzsver, ka lēmumu par nekandidēšanu pieņēmis jau pirms kāda laika, tomēr tas, ka viņš ir ilgi vilcinājies to darīt zināmu citiem, neizslēdz, ka A. Bērziņš visu šo laiku tomēr ir vērtējis situāciju un apsvēris izredzes.
Kad lēmums bija paziņots, bija laiks pozitīvu vērtējumu birumam – arī tie palīdz viņam ar cieņu noiet no skatuves. Ministru prezidente Laimdota Straujuma pavēstīja, ka “atzinīgi” vērtē A. Bērziņa paveikto pēdējos četros gados un ka viņai ar prezidentu esot bijis “konstruktīvs dialogs”. Eksprezidents Valdis Zatlers izteicās, ka “ciena” A. Bērziņa lēmumu. Varētu padomāt, ka šāds lēmums vispār ir kas tāds, ko var arī “necienīt”. Taču V. Zatlers ar dāsniem vērtējumiem neskopojas: paziņot par savu lēmumu, lai kāds tas būtu, esot valstsvīra cienīga rīcība. Arī Nacionālā apvienība uzskata, ka A. Bērziņš rīkojas kā valstsvīrs – taču, spriežot pēc partijas paziņojuma, šo pagodinošo nosaukumu prezidents ir izpelnījies tikai ar to, ka nolēmis nekandidēt. Savulaik par valstsvīriem dēvēja tos, kuriem ir bijusi ilga un sasniegumiem bagāta karjera valsts darbā. Tagad par valstsvīru laikam var kļūt ikviens, kurš kaut ko skaidri pasaka vai arī informē, ka pārtrauks kaut ko darīt, lai situāciju nesabojātu vēl vairāk.
Lai arī daļa no šiem izteikumiem ir bijusi tikai pārspīlēta pieklājība, arī tas palīdz publikas apziņā veidot pa kādai pozitīvai A. Bērziņa vērtējuma šķautnei. Jā, mediji jau tagad, vairākus mēnešus pirms prezidenta amata termiņa beigām, ir sākuši vētīt A. Bērziņa mantojumu un atkal ceļ augšā visas tās pašas neveiklības, nepārdomātos izteicienus un brīžiem savdabīgās nostādnes. Taču tanī pašā laikā publiskajā telpā pašlaik izskanošos vēstījumus un vērtējumus pavada zināma atvieglojuma nokrāsa, kas ļauj minēt, ka tagad attieksme pret prezidentu daļā publiskās telpas segmentu kļūs iecietīgāka.
Tas, cik kopumā pozitīvi ir uzņemts prezidenta lēmums, ļauj pieņemt, ka viens no pēdējiem lielajiem A. Bērziņa prezidentūras akordiem viņam Latvijas vēstures grāmatās var sagādāt vismaz iecietīgi vēlīgu vērtējumu par viņa politisko mantojumu. Šāds noslēgums palielina iespēju, ka A. Bērziņš sabiedrības atmiņā paliks kā politiķis, kurš, lai gan bija neveikls, bet tomēr vienkāršs un tautai saprotams, nevis tāds, kura vēlme pēc augsta un publiska amata bija lielāka, nekā spēja pildīt tā pienākumus. Ja kāds šaubās, ka skaisti pabeigt ir svarīgāk, nekā skaisti iesākt, pajautājiet V. Zatleram. Turklāt A. Bērziņš ir paglābis sevi no iespējamā pazemojuma, kuru pirms tam piedzīvoja amatā nepārvēlētais V. Zatlers.
Protams, neiztiek arī bez balsīm, kas izsaka vilšanos par šādu pavērsienu. Eiropas Parlamenta deputāte Iveta Grigule ir pavēstījusi, ka A. Bērziņš esot bijis labākais iespējamais prezidenta kandidāts. Nākamais prezidents būšot kāds, kas skaisti runā, toties ir manipulējams – jo tieši tāds prezidents esot izdevīgs partijām. Turpretim A. Bērziņš esot bijis neatkarīgs. Par I. Grigules atrautību no realitātes gan apliecina viņas uzskats, ka A. Bērziņam Saeimas balsu būtu pieticis – grūti iedomāties, kā tas varētu notikt.
Tagad, kad ir zināms, kurš vairs nebūs Latvijas prezidents, vēl aktīvāki kļūs minējumi par to, kurš būs. Lai gan publiski izskanējušo iespējamo kandidatūru saraksts lēnām briest, sabiedrībai ir teju vai neiespējami prognozēt šī procesa rezultātu. Prezidentu vēl joprojām Saeima ievēl aizklātā balsojumā, un tas paver plašas iespējas dažādiem slēptiem aizkulišu darījumiem. A. Grigulei ir taisnība, ka prezidents būs tāds, kāds izdevīgs ir partijām. Taču tas, kādas būs šī izdevīgā kandidāta aprises un spējas, pašlaik diezin vai skaidri zināms arī pašiem partiju līderiem. Jānis Buholcs
Komentāri