Vēl pirms dažiem gadiem bija grūti iztēloties, ka 50 gadus pēc tam, kad arheologs Jānis Apals uzsāka Āraišu ezerpils izpēti, mums tā vēlreiz būs jāatklāj no jauna.
Savulaik, Anglijā studējot muzeoloģiju, Britu muzejā Londonā gribēju apskatīt slaveno Rozetas akmeni. Vairākas reizes apriņķojot Ēģiptiešu zāli, tā arī akmeni neatradu. Līdz beidzot zāles uzraugs norādīja uz prāvu cilvēku pūli galerijas stūrī. Akmens bija tur – neredzams, pastāvīgā tūristu ielenkumā. Šim akmenim nebija izstrādāta vīzija par tā iesaistīšanu tūrisma apritē vai biznesa plāns. Tas piesaistīja cilvēkus ar to, ka tas tur bija – vienīgais, kurš visai pasaulei spēja sniegt iespēju lasīt senās Ēģiptes hieroglifus, lai iepazītu tās vēsturi.
Kāds varētu jautāt – kam šis Rozetas stāsts? Akmens dzīvo ilgāk nekā koks… Arheologa J.Apala vadībā atjaunotā Āraišu ezerpils ir vienīgā zinātniski pamatotā latgaļu 9.-10.gs. nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija Latvijā, kas plašai sabiedrībai ļauj izprast latviešu nācijas veidošanās pirmsākumus. Tas bija īstena latvieša stāsts par unikālu senākās vēstures pieminekli, kas, simbolizējot latviešu identitāti, spēja uzrunāt kā latviešus un krievvalodīgos Latvijas iedzīvotājus, tā ārvalstu viesus.
Eiropā pastāv vairāk nekā 200 arheoloģiskās rekonstrukcijas. Tās var iedalīt divās grupās. Senās dzīves vietas, kuras galvenokārt ir rekonstruētas, balstoties uz konkrētā vietā veiktajiem arheoloģiskajiem izrakumiem un tur iegūtajiem materiāliem (pavisam kopā ap sešām, tai skaitā Āraišu ezerpils). To galvenā vērtība ir autentiskums un apkārtējā ainava kā svarīga ekspozīcijas daļa. Otra, lielākā grupa, arheoloģiskā rekonstrukcija jau sākotnēji ir veidota brīvi izvēlētās teritorijās kā senākās vēstures izglītošanas centri, par pamatu ņemot dažādu informāciju un veidojot t.s. “ideālrekonstrukcijas”. Lai spētu nodrošināt plānoto mūsdienu funkciju, šīm ēkām nereti tiek izmainīti izmēri un novietojums. Galvenā šo objektu priekšrocība ir iespēja veidot pilnīgākus pagātnes ainu atdarinājumus (amatu un sadzīves demonstrējumi, mājlopi u.c.), aktīvi izziņas procesā iesaistot apmeklētājus. Taču bieži šie “dzīvās vēstures” priekšnesumi apmeklētājiem patiesībā piedāvā mūsdienu sabiedrībā izveidojušos vienus un tos pašus vienkāršotos stereotipus par to, kā cilvēki dzīvoja senatnē (graudu malšana, loka šaušana, maizes cepšana un tamlīdzīgi), nevis pašu pagātni, tādējādi piedāvājot iepazīt senatni tādu, kāda patiesībā tā nekad nav pastāvējusi.
Pēc aiziešanas viņsaulē arheologs J.Apals mums visiem atstāja vērtīgu mantojumu – Āraišu ezerpils rekonstrukciju, kuras veidošanai un popularizēšanai Eiropā viņš ieguldīja visu savu mūžu. Par to sabiedrība arheologu apbalvoja ar milzīgu popularitāti un atpazīstamību, kas lielā mērā kļuva arī par Āraišu ezerpils zīmolu.
Protams, neviens nevarēja cerēt, ka lietas Āraišu arheoloģiskajā muzejparkā (ĀAMP) turpinās ritēt savu ierasto gaitu. Taču tas, ko mēs, visi Āraišu ezerpils fonda biedri, cerējām sagaidīt – atbildību par saņemto mantojumu (rekonstrukcija ir valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis) un izpratni par tā raksturu un nozīmību, kas izpaustos rūpīgā izpētes darbā pirms rekonstrukcijas remonta darbu veikšanas un to īstenošanas laikā, apkārtējās teritorijas regulārā sakopšanā, adekvātā interpretācijā un saprātīgā objekta attīstībā, diemžēl nenotika.
Varētu vainot finanšu trūkumu, taču savulaik, strādājot Āraišu ezerpilī par izpilddirektori bez jebkāda pastāvīga valsts finansējuma, atzīstu, ka nav liela māka kaut ko izdarīt, ja nauda “ir kabatā”, māksla (kas, tiesa, prasa daudz darba) ir – sasniegt mērķus tad, kad naudas nav, un pie tam gūt vēl arī prieku par padarīto. Visu desmit darba gadu laikā vienīgā institūcija, kas atteica atbalstu, bija nu jau likvidētā “Parex banka”. Ir sajūta, ka pašreiz ĀAMP problēmas galvenokārt rada profesionālu zināšanu un “mantotas mīlestības” deficīts pret to, par ko esi atbildīgs.
Amatas novada dome organizēja Āraišu forumu. Diemžēl tajā un pēc tam sociālajos tīklos paustās idejas nerada pārliecību par pozitīvu esošo problēmu risinājumu vismaz tuvākajā laikā. Tika analizēti dažādi iespējamo Āraišu arheoloģiskā muzejparka īpašnieku varianti no tehniski matemātiskā viedokļa tā vietā, lai meklētu atbildīgu apsaimniekotāju, kurš ĀAMP uztvertu ne tikai kā gribētu vai negribētu pienākumu no ar to saistīto izdevumu/ ienākumu viedokļa, bet uztvertu šo izcilo objektu kā iespēju nevalstiskajām organizācijām, pašvaldībai vai valstij piesaistīt interesentus, pārstāvēt un reprezentēt Latviju ES un visas pasaules iedzīvotājiem tālu ārpus tās robežām. Izskanēja idejas par “arheo disnejlendas” izveidi ĀAMP. Ilgus gadus pārstāvot Latviju EXARC (Eiropas eksperimentālās arheoloģijas apvienības) valdē, ir jāsecina, ka saistībā ar arheoloģiskajiem brīvdabas muzejiem līdz šim šāda veida idejas ir tikušas uzskatītas par sliktas prakses piemēriem. Satraukumu izraisa arī fakts, ka zinātne (autentiskums) tiek izprasts nevis kā unikāla pievienotā vērtība objektam, bet gan kā kavēklis disnejlendas plāna realizācijai, neapzinoties, ka bez autentiskas ezerpils nebūs arī apmeklētāju visā pārējā ĀAMP.
Kāds varētu iebilst – kāda nozīme gan ir vienam baļķim, kas ir iebūvēts rekonstrukcijas remonta darbu laikā, ja tam ir nepareizs izmērs, ar motorzāģi apzāģēti gali, nepareizs novietojums? Šim nepareizajam baļķim sekos nākamais nepareizais baļķis, un tad
viss kopā būs jāsavelk ar modernām skrūvēm, jo katrai būvkonstrukcijai, lai tā turētos kopā, ir sava loģika. Tā tas turpināsies, līdz apmeklētājiem tiks piedāvāts pavisam cits – nemākulīgi un pavirši veidots senas dzīves vietas attāls atdarinājums.
Ir izprotami to kritiķu ierosinājumi, kuri vēlējās ĀAMP “iedvest vairāk dzīvības” (peldvieta, laivu piestātne, dzīvās vēstures demonstrējumi, bērnu rotaļu laukums u.c.), kas atbilstu “vietējās kopienas”, “senās vēstures entuziastu” un “biznesa” interesēm. Pārvēršot vairāk nekā tūkstoš gadus senu Eiropas nozīmes arheoloģijas pieminekli mūsdienīgā tūrisma objektā, ir jāpieņem vairāki ierobežojumi, ja vien mēs esam gatavi uzturēt tā vērtību nākotnē. Īstenojot saprātīgu teritoriālo plānojumu, būtu iespējams peldvietas un laivu piestātnes novirzīt uz vietām, kas atrodas ārpus ĀAMP teritorijas, pašu ezerpils rekonstrukciju izmantot kā ekskluzīvu “rotaļlaukumu”, bet seno amatu demonstrējumus iespēju robežās īstenot ezera krastā, kā citviet Eiropā, uz brīvprātīgā darba, projektu un pasākumu vai sociālā atbalsta finansējuma pamata.
Taču visiem šiem plāniem nebūs lielas nozīmes, ja vien tuvākajā laikā netiks atrisināti teritorijas infrastruktūras (vismaz apkalpes ēka ar ekspozīcijām, tualetes) attīstības pasākumi, ko ar valsts vai pašvaldības līdzfinansējumu varētu īstenot ar ES fondu atbalstu.
Daudz bija aicināto, maz izredzēto. Cerībā, ka Āraišu ezerpilij, kā vienmēr, pārsvarā laimēsies ar “izredzētajiem”. Anda Vilka, arheoloģe MA muzeoloģijā un nodibinājuma “Āraišu ezerpils fonds” biedre
Komentāri