Dzīvesstāsti un izteiktās pārdomas “Druvas” rakstos rubrikā “Vecļaudis” nereti iedvesmo arī jaunatni, liek aizdomāties. Tostarp arī mani.
Pagājušajā nedēļā bija stāsts par straupieti Vilmu Viļumsoni, kurai apritējis 92. dzīves gads. Viņas stāstītais par pieredzēto iesēdies dziļi prātā. Pārdomas radīja tas, ka skolā sirmā kundze savulaik gājusi vien līdz 13 gadu vecumam. Tad bijis jāstrādā saimniecībā, vēlāk kolhozā. Bet vai tāpēc viņa neizauga par dzīvesgudru cilvēku un labu darba darītāju? Teikšu – dzīve viņu darījusi par daudz krietnāku cilvēku, nekā šodien sastopami daudzi ar bakalaura un maģistra grādiem. Protams, izglītība ir svarīga, tas nav noliedzams, bet vai pusi mūža deldēt solus, tiecoties pēc augstākas izglītības, ir prātīgi, ja neprotam vairs kārtīgu darbu darīt, no īstās dzīves maz ko saprotam? Kurp nākotne mūs aizvedīs, ja vairums ar lepniem izglītības dokumentiem sēdēsim birojos, pie datoriem? Kas darīs latvietim – zemnieku, amatnieku tautai – tik raksturīgos darbus? Paziņu lokā zināmi tādi cilvēki, kas pašu rokām pat galdu, no veikala atvestu, kur nu vēl pašu meistarotu, nespēj saskrūvēt, šim darbam sauc meistaru.
Arvien uzskatāmāk kļūstam par konkrētas jomas speciālistiem, kas tālāk par savu degungalu neredz un strādāt, atbildību uzņemties negrib. Tas nav manā kompetencē – bieži skan dažādu speciālistu attaisnojumi. Viens ir – ka nedrīkstam, bet otrs, krietni skumjāk, – ka neprotam.
Vecļaudīm “Druvas” stāstos ir sīkstums kaulos. Vai kāds darbs viņiem nav pa spēkam? Vai prāts par īsu, lai kādu problēmu atrisinātu? Cik bieži gan nav lasīts, ka sieviete protas apdarīt arī vīrieša cienīgus darbus. Vai jaunatne vispār novērtē, cik vieglu dzīvi vada? Tām likstām, problēmām, grūtībām, kam šodien jāiet cauri, nepiemīt tas sūrums, ko nācies piedzīvot mūsu vecākiem un vecvecākiem. Klausoties senos dzīvesstāstos, man reizēm pat zosāda uzmetas. Vai mēs spētu tikt galā ar to, ko nācies viņiem? Par to vērts aizdomāties brīžos, kad gribas ko pārmest vai noniecināt…
Vilma Viļumsone izteikusies – lai cik grūti, nabadzīgi dzīvojusi, bērnība bijusi visskaistākā, jo tad dzīve bija priekšā. Man gribas teikt to pašu, bet bažīgu dara tā dzīve, kas priekšā. Vai tā būs krietna darba darītāja dzīve vai lielpilsētā datoru ielenkta?
Komentāri