Nākamā gada valsts budžeta gatavošana neizbēgami rada lielāku vai mazāku kaislību vētru, kas šogad vismaz publiskajā telpā gan vairāk atgādina vien vētru ūdens glāzē, jo ir skaidrs, ka Latvijas solījumi samazināt budžeta deficītu nav grozāmi pēc katra politiķa vai sabiedriskas organizācijas darboņa patikas. Protams, vieniem nepatīk ar nodokļiem neapliekamā minimuma, bet otriem – minimālās algas paaugstināšana, un runas par to droši vien visā savā krāšņumā skanēs Saeimā, budžetu apspriežot. Tomēr, manuprāt, ir dažas svarīgas lietas, kuras budžeta ēnā šobrīd publiski nav izpelnījušās lielu uzmanību.
Proti, tiek spriests, kurās nozarēs var darboties mikrouzņēmumi, kuri drīkst būt mikrouzņēmuma nodokļa maksātāji un kādas summas šajā nodoklī jāmaksā.
Savulaik likums par mikrouzņēmumiem radās tādēļ, lai mazinātu administratīvo un nodokļu slogu maziem uzņēmumiem to saimnieciskās darbības uzsākšanas periodā, kā arī nozarēs ar zemu ienākumu līmeni. Šobrīd situācija ir mainījusies, un mikrouzņēmuma statuss bieži vien tiek izmantots, lai vienkārši maksātu mazākus nodokļus vai arī tos par darbiniekiem varētu nemaksāt vispār. Pēc VID datiem šī gada 25. augustā mikrouzņēmumu nodokļu maksātāju skaits Latvijā ir 45 627 cilvēki. Pārskatot nozaru sarakstu, kurās šobrīd darbojas mikrouzņēmumu nodokļu maksātāji, ir skaidrs, ka daļa labi pelnošu uzņēmēju ir atraduši veidu, kā nemaksāt nodokļus par darbiniekiem – darbā viņi pieņem tikai pašnodarbinātos, kuriem pašiem jāmaksā deviņu procentu nodoklis no nopelnītā.
Kā zināms, mikrouzņēmums ir individuālais komersants, individuālais uzņēmums, zemnieka vai zvejnieka saimniecība, kā arī fiziskā persona, kas reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējs, reizēm arī sabiedrība ar ierobežotu atbildību var būt mikrouzņēmums, ja atbilst likumā minētajiem noteikumiem. Mikrouzņēmuma nodoklis ietver valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas, iedzīvotāju ienākuma nodokli un atsevišķos gadījumos arī vēl citus nodokļus. Mikrouzņēmuma īpašnieks var nodarbināt ne vairāk par piecām personām. Arī fiziska persona, kas reģistrēta Valsts ieņēmumu dienestā kā saimnieciskās darbības veicējs jeb pašnodarbinātais, var būt mikrouzņēmuma nodokļa maksātājs, un atskaitēs Valsts Ieņēmumu dienestam (VID) viņam pašam sevi jāieraksta kā mikrouzņēmuma darbinieku. Par pašnodarbinātajiem visbiežāk kļūst cilvēki, kuri nevar atrast darbu tā dēvētajās “štata vietās” un darbojas nozarēs, kurās nevar daudz nopelnīt, tādēļ izvēlas maksāt mikrouzņēmuma nodokli. Vai arī ir otrs variants – uzņēmējs pieņem darbā tikai cilvēku ar pašnodarbinātā statusu. Tas nozīmē, ka mikrouzņēmumu nodokļu maksātāju lauciņā darbojas gan uzņēmēji, gan pašnodarbinātie. Turklāt pašnodarbinātie mēnesī nedrīkst nopelnīt vairāk par 720 eiro, pretējā gadījumā viņi zaudē mikrouzņēmumu nodokļa maksātāja statusu.
Izskatās, valsts, vēloties sakārtot mikrouzņēmumu darbības jomu, ir pamanījusi, ka uzņēmēji, kuri izmanto mikrouzņēmuma statusu un pašnodarbinātos, bieži vien nav īpaši godīgi ne pret valsti, ne pret saviem darbiniekiem. Acīmredzot tiks pārskatīts to nozaru saraksts, kurās var darboties mikrouzņēmumi. Tāpat arī valsts ir pamanījusi, ka pašnodarbinātajam nepienākas nekādas sociālās garantijas un ka viņa nopelnītā pensija ir gandrīz neieraugāma, bet izskatās, ka atrastais risinājums ir vismaz dīvains. Jāteic, ka pašnodarbinātais laikam valsts acīs ir kaut kas nesaprotams un nevajadzīgs. Proti, pašnodarbinātajiem katru mēnesi sociālajā nodoklī būs jāmaksā 122 eiro. Kā jau minēju, daļa pašnodarbināto nopelna maz, 122 eiro maksājums viņu ienākumus var padarīt pavisam mazus. Ja tiek plānots, ka šo 122 eiro nodokli maksās darba devējs, tad jāteic, ka ne vienmēr pašnodarbinātajam ir viens darba devējs – piemēram, tulki, dažādu tekstu rakstītāji mēdz rakstīt tekstus vairākiem pasūtītājiem. Kurš maksās šo nodokli? Turklāt nepamanīts ir palicis absurdais fakts, ka pašnodarbinātais mēnesī nedrīkst pelnīt vairāk par 720 eiro. Būtu saprotami, ka tiktu rēķināta gadā nopelnītā summa, kura nedrīkstētu pārsniegt 720×12=8640 eiro, jo dažādos mēnešos nopelnītās summas mēdz ļoti atšķirties. Tagad ir tā, ka daudzus mēnešus gadā var pelnīt minimālo algu vai pat mazāku summu, bet pietiek tikai vienā mēnesī pārsniegt šos 720 eiro, lai turpmāk būtu jāmaksā pilna visu nodokļu summa.
Atliek cerēt, ka paustās rūpes par mikrouzņēmumu nodokļa maksātājiem nav tikai vēlme piespiest uzņēmējus maksāt kārtīgus nodokļus un pašnodarbinātie valsti interesē ne tikai kā iespējamais ienākumu avots. Tāpat jācer, ka jautājumi par mikrouzņēmumiem un nodokļiem nepaliks budžeta ēnā un diskusijās varēs iesaistīties arī ar reālo dzīvi saistītie cilvēki.
Komentāri