Fotogrāfiju izstādes “Maidana cilvēki” iznīcināšana Rīgas centrā pie Ministru kabineta liecina, ka Latvijā ir sākušies bīstami procesi, kurus laikam neesam pamanījuši, jo skaļā klaigāšana par bēgļiem un tikumību publiskajā telpā aizsedz visu.
Mūsu galvaspilsēta nav tik droša un eiropeiska, kā mums tīk domāt. Izskatās, ka prokremliski noskaņoti cilvēki var diktēt savus noteikumus un savu izpratni par to, kam ir un kam nav jābūt Rīgā. Iespējams, ka foto izstādes postīšana bija kā izlūkgājiens, lai noskaidrotu, cik tālu var vai nevar iet, un izrādījās – tālu.
Jāvaicā, cik ilgi būs jāgaida līdz brīdim, kad prokremliskajiem aktīvistiem nepatiks cilvēki ar sarkanbaltu lentīti pie apģērba un viņi nolems to izskaust?
Lai gan tas jau bija nojaušams, izrādās, ka Rīgas pašvaldības policijai ir savdabīga izpratne par to, kuri pasākumi ir jāpalīdz apsargāt un kuri tādi nav. Lai gan publiskās telpas pasākumu organizatori ir atbildīgi par savu pasākumu kārtību un norisi, 9. maijā, piemēram, pašvaldības policija par visu rīdzinieku nodokļu naudu cītīgi strādā, lai viss būtu kārtībā un neviens – ne svinētāji, ne viņu pretinieki, nedz arī pats pasākums – netiktu apdraudēts. Protams, var sacīt, ka pašvaldības policija izstādes norises vietu formāli bija iekļāvusi dežurējošās patruļas maršrutā un ka izstādes rīkotāji it kā solījuši katru nakti to novākt. Var arī minēt, vai izstādes galvenais organizators un fotogrāfs ir vai nav avantūrists un kādi vispār ir viņa patiesie rīcības motīvi, jo viņa pēdējo dienu izteicieni un apgalvojumi, piemēram, solot tūlīt nopirkt krievu valodā raidošo radio, kurā notiek saruna ar viņu, ir vismaz dīvaini. Taču šie jautājumi, manuprāt, ir citas sarunas tēma un, ja organizatori ir pārkāpuši kādu likumu vai noteikumus, uzskatot, ka var tos neievērot, tad tas ir administratīvās tiesas jautājums. Daudz svarīgāka ir, manuprāt, acīmredzamā patiesība, ka Rīgas pašvaldības policija ir politiski “ietonēta”. Izstāde bija sabiedriski nozīmīga, redzot, ka notiek tās postīšana, policijai bija jāiejaucas un jānodrošina tās apsardze.
Jāvaicā, vai pašvaldības policija būs tikpat neitrāla, ja kādai ļaužu grupai nepatiks, piemēram, Aleksandra Čaka piemineklis Ziedoņdārzā, jo viņi būs nolēmuši, ka Čaka dzeja propagandē netikumīgu dzīvesveidu vai ideoloģiski nepieņemamas idejas un piemineklis ir novācams?
Visbeidzot, bīstama ir pēdējā iznīcināto fotogrāfiju liecība par mums pašiem – par sabiedrību, kura baidās vai negrib aizstāvēt sevi un tās pamatvērtības, kas ierakstītas Satversmē. Būtu tikai normāli, ja situācijā, kad notiek izstādes postīšana, lielie patrioti Nacionālā apvienība, nevalstiskās organizācijas vai vienkārši pilsoniski aktīvi cilvēki noorganizētu brīvprātīgo dežūras pie izstādes. Nav vajadzīgas ne boksera, ne cīkstoņa prasmes, pietiktu ar mobilo tālruni, kurā nemiera cēlējus var nofilmēt un no kura var piezvanīt policijai. Valstī, kurā cilvēki brīvību tiešām uzskata par augstāko vērtību, redzot varas institūciju nevēlēšanos iejaukties, pilsoņi rīkojas paši – protams, ievērojot likumus un nerīkojot linča tiesu.
Jāvaicā, cik ilgi vēl Rīgas iedzīvotāji centīgi vēlēs par prokremliski noskaņotajiem? Cik ilgi vēl mēs vēlēsim par smukām sejām un glītiem uzvalkiem? Cik ilgi vēl par vērtīgākajiem deputātiem uzskatīsim tos, kas nepārtraukti bļaustās un visiem pārmet visu, bet paši nespēj pat likumprojektu izlasīt un saprast? Cik ilgi vēl noskatīsimies, kā Latvijā mēģina ieviest Putina izpratni par dzīves kārtību un vērtību? Cik ilgi vēl?
Komentāri