Izskatās, ka stāstā par “finanšu investoru” lidsabiedrības “airBaltic” īpašnieka interesēm nav īpašas nozīmes. Kā zināms, valstij pieder 99,8 procenti “airBaltic” akciju, bet izpildvaras (valdības) un likumdevēja (Saeimas) nostāja investora jautājumā ir gandrīz pretēja. Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas nostāja vispār nav skaidra un liek vaicāt, vai premjere zina un saprot, kas notiek, vai arī paklausīgi dara to, ko kāds vai kādi liek darīt?
Jau tas vien, ka vakarā valdība pieņem lēmumu, bet nākamajā dienā vismaz divas ministru pārstāvētās partijas ir pret atrasto investoru, liek domāt, ka tas ir stāsts par “lielo zēnu spēlītēm”, kuri ir pamanījuši iespēju labi nopelnīt uz valsts rēķina, nevis rūpēties par nacionālo lidsabiedrību. Investors, Vācijas uzņēmējs Ralfs Dīters Montāgs – Girmess, ieguldīšot 52 miljonus eiro, bet no valsts puses kā Valsts kases aizdevums jānodrošinot 80 miljoni eiro, turklāt Girmesa uzņēmums iegūšot 20 procentu “airBaltic” akciju. Varētu saprast, ka uzņēmējs vēlas iegūt 20 procentu “airBaltic” akciju, jo investori ar labdarību nenodarbojas, bet meklē peļņas iespējas. Tas, ka Montāgs – Girmess vēlas arī tiesības reāli ietekmēt lēmumus lidsabiedrības padomē un valdē, jau izskatās nelāgi, bet ideja par to, ka “airBaltic” jāpērk Krievijā ražotās “Sukhoi SuperJet-100” lidmašīnas, kuras ekspluatācijā ir neērtas un dārgas, izskatās vienkārši kā ražotāja pārstāvja interese nopelnīt, nevis kā investora rīcība. Kā zināms, Eiropas un citu pasaules valstu sankcijas neļauj pirkt Krievijā ražotās lidmašīnas, kuras gan arī pirms tam nepirka, tās nebija populāras. Iespējams, ka ar Krievijā strādājošā vācu uzņēmēja starpniecību sankcijas varētu apiet un ražotājs beidzot būtu atradis noieta tirgu. Protams, Girmesam tas būtu ļoti izdevīgi. Tiesa gan, preses konferencē topošais investors apgalvoja, ka tā būšot “airBaltic” izvēle, kādas lidmašīnas pirkt, par to taču lemšot padome un valde. Jāteic, ka padomi un valdi var nomainīt dažu stundu laikā, un “airBaltic” gadījumā tas šķiet pat ļoti iespējams, jo tas, kā līdz šim ir notikusi investora meklēšana un atrašana, liek domāt, ka Latvijā ir kādi ietekmīgi un bagāti cilvēki, kuru biznesam nāktu par labu pakalpojuma izdarīšana Krievijas pusei. Tas gan nepārsteidz, jo, sajūtot iespēju labi nopelnīt, Latvijas bāleliņiem bieži piemirstas, kurā valstī ir viņu dzimtās mājas.
Skaidrības nav arī par to, kā Eiropas Komisija (EK) vērtētu šādu valsts atbalstu biznesam, jo, lai gan tas ir Latvijai piederošs uzņēmums, ir konkurences nosacījumi, kuri Latvijai kā Eiropas Savienības dalībvalstij ir jāievēro. Tiesa gan, šajā gadījumā valsts darbotos līdzvērtīgi privātajam akcionāram – to pašu, ko darītu valsts, darītu arī privātais akcionārs, ieguldot naudu. Jebkurā gadījumā jāseko EK akceptam, vai arī atbalsts var tikt atzīts par pretlikumīgu un to var nākties atmaksāt pat ar procentiem. Protams, arī šajā jautājumā uzskati varas gaiteņos atšķiras.
Nepārsteidz, bet drīzāk sadusmo valdības nevarība. Laikam jau šī ir viena no visvājākajām Latvijas valdībām, kāda bijusi pēc neatkarības atjaunošanas. Manuprāt, jau labu laiku ir redzams, ka Straujuma vienkārši netiek galā ar ministriem un ka viņa neuzzina daudzu norišu patiesos iemeslus un slēptos nolūkus. Varētu pat teikt, ka partijas vienā mierā kārto savus darījumus, bet premjerministre neko nevar mainīt, jo nav nostājusies neviena grupējuma pusē, tādēļ īsta atbalsta un patiesu domubiedru viņai nav. Savā ziņā viņa tiek izmantota kā ērts aizsegs, jo atgādina pārgurušu, mīļu un pieklājīgu vecmāmiņu, kuru neviens neklausa. Partijām līdz šim tas bijis izdevīgi, un visas runas par valdības maiņu acīmredzot novedušas pie secinājuma, ka vēl vienu tik miermīlīgu premjeru var arī neatrast. Tomēr šoreiz laikam pacietības vadzis ir pilns pat partiju bīdītājiem, un tas var lūzt vēl šogad. Tiesa gan, cerības, ka nākamā valdība būs profesionālāka, izlēmīgāka un godīgāka, ir mazas.
Komentāri