Pagājušās nedēļas nogalē notikušajā “Vienotība” kongresā nekādu strauju pavērsienu nebija. Tas pats par sevi arī nebūtu nekas ievērības cienīgs, taču partija pašlaik ir zināmā krīzes situācijā, kurā caur iekšējām pārmaiņām tai būtu jāpierāda spēja izlēmīgi reaģēt.
“Vienotība” (vai to sākotnēji veidojušās partijas) pie varas ir jau septiņus gadus no vietas. Latvijā tas ir ievērojams sasniegums. Tomēr nevar arī nepamanīt, kā šo septiņu gadu laikā partija ir mainījusies. Savulaik tā spēja sevi sasaistīt ar konkrētām vērtībām: godīgumu, tiesiskumu, cīņu pret korupciju. Šoreiz nav pat izšķiroši svarīgi, cik daudz no tā bija saukļi bez īpaša seguma un cik daudz reāla spēja piedāvāt sabiedrībai politiku ar ievērojami mazāku shēmošanas un intrigu proporciju. Taču tagad ir zudusi liela daļa arī no šī citādības oreola. It kā jau likumsakarīgi – septiņi gadi valdībā dara savu. Septiņi gadi, kuros Latvijā ir notikušas gan labas lietas, gan arī nav trūcis to pašu intrigu, shēmošanas un sabiedrībai nesaprotamo lēmumu. Pēc tā jau ir gluži vienkārši nepieklājīgi turpināt stāstīt, ka esi balts un pūkains.
Partija arī pati itin labi apzinās, ka tajā ir kaut kas zudis. Pirms kongresa “Vienotības” ģenerālsekretārs Artis Kampars atzina – pašreizējā “Vienotības” vadītā valdība nerada pārliecību, ka tā pati zina savas rīcības mērķi un ka tai trūkstot enerģijas. Viņš arī stāstīja, ka jau vairākus mēnešus partijā notiekot diskusijas ar reģionālajām nodaļām, kuru laikā tiek izvērtēta līdzšinējā darbība un turpmākās darbības virzieni. Šo iekšējās izvērtēšanas procesu loģisks noslēgums būtu rezultātu izklāstīšana partijas kongresā.
Paškritika un spēja sevi aizvien atrast no jauna ir noderīgas, lai gan nemaz ne tik bieži sastopamas īpašības. Tomēr “Vienotības” gadījumā pašreizējā nosacītā panīkuma elements ir ne jau tikai ar partijas programmu un tās īstenošanu saistīti jautājumi. Konkrētajā situācijā, iespējams, vēl svarīgāks jautājums par kadriem, kas spētu virzīt iekšējās diskusijas un arī to rezultātus ieviest dzīvē. Bet kuri ir “Vienotības” spēki, kas varētu nest pozitīvas pārmaiņas? Te nu parādās problēmas.
Redzamu, sabiedrībā atpazīstamu ļaužu “Vienotībai”, protams, netrūkst. Tomēr ar to vien nepietiek. Jau tad, kad Laimdota Straujuma kļuva par premjerministri, bija labi redzams, ka viņa šinī amatā ir nonākusi vienkārši tāpēc, ka tajos apstākļos citu reālu pretendentu nebija. (Tas ir, nebija pretendentu, kurus būtu gatavi akceptēt citi, ieskaitot toreizējo valsts prezidentu Andri Bērziņu.) L. Straujuma bija kompromisa figūra, kuras labo īpašību galvgalī ir gatavība visos ieklausīties un valdonības trūkums. Taču jau tad bija redzams, ka L. Straujumas premjerēšana būs pārejas laiks, kurā “Vienotībai” vajadzētu saprast, ko tā īsti grib un var un kas būtu tie partijas cilvēki, kuri ieceres spētu realizēt. Taču tagad, kad L. Straujuma ir demisionējusi, nevarētu teikt, ka šajos jautājumos būtu nākusi kāda lielāka skaidrība.
Kad vēl tikai sākās runas par L. Straujumas valdības demisiju, likumsakarīgi bija arī minējumi par to, kas varētu būt nākamais premjerministrs. Šinī amatā gribēt jau gribētu tikt “Vienotības” līdere Solvita Āboltiņa. Tomēr zīmīgi, ka viņa vienlaikus ir gan “Vienotības” problēma, gan arī partijas kopāsaturētāja.
Bijušais finanšu ministrs Andris Vilks pagājušajā nedēļā izteicās, ka tieši S. Āboltiņas intrigas un manipulācijas ir bijušas viens no iemesliem, kāpēc viņš aizgājis no politikas. Tāpēc recepte, ko viņš piedāvā “Vienotībai”, ir skarba, bet konkrēta: partijas valdei nolikt pilnvaras un sarīkot ārpuskārtas iekšējās vēlēšanas, lai saprastu, ko īsti vēlas paši partijas pārstāvji. Te gan vietā ir atminēties, ka pērn, kad notika “Vienotības” vēlēšanas, apzinātās problēmas bija līdzīgas, lai gan ne tik akūtas. Un tomēr viņa saņēma partijas atbalstu, lai varētu šo organizāciju vadīt. Ir reāla iespējamība, ka arī tagad rezultāts būtu līdzīgs. Neskatoties uz kritiku, kuru S. Āboltiņa saņem, daudzi “Vienotības” pārstāvji arī saprot: neviena cita, kurš spētu ar stingru roku saturēt kopā šo partiju, vienkārši nav.
Šāda situācija nekādas labas dienas “Vienotībai” nesola arī turpmāk. Bez S. Āboltiņas “Vienotība” iztikt nevar, bet ar S. Āboltiņu partija nespēj pārvarēt stadiju, kurā tā iestrēgusi. Izeja no pašreizējās situācijas tādējādi ir nevis vienkārši jaunu vadītāju meklēšana, bet gan gatavība pārtapt par tādu organizāciju, kurai vadītājus ir vieglāk atrast. Protams, tas ir arī riskants virziens, jo viegli var novest pie partijas šķelšanās, un tas pilnīgi noteikti vismaz īstermiņā mazinās tās ietekmi.
Vai “Vienotība” ir gatava uz riskantu, bet toties principiālu rīcību? Pašlaik gan izskatās, ka reitingu kritumu tā mēģinās apturēt ar krietni pragmatiskākiem instrumentiem – konkrēti, ar valdības maiņu. Ne velti S. Āboltiņa pati pēdējā laikā ir bijusi viena no ietekmīgākajām L. Straujumas valdības pretiniecēm. Jauns ministru kabinets, pa kādai jaunai sejai, mainīts pozīciju samērs koalīcijā varētu būt viens no elementiem, kas palīdz atjaunot partijas tēlu un perspektīvu uz norisēm un darbības virzieniem. Risinājums, kas balstīts uz partijas iekšējo problēmu risināšanu uz visas valsts rēķina, diezin vai ir uzskatāms par ilgtermiņa risinājumu.
Komentāri