Aizvadītais gads Eiropai nesa jaunus izaicinājumus – tai skaitā terorisma briesmas. Tomēr nav pamata uzskatīt, ka Eiropa tūdaļ kļūs par visnotaļ bīstamu reģionu.
Mūsdienās terorisms diemžēl skar itin daudzas vietas pasaulē – arī rietumos. Šī gadu tūkstoša pašā sākumā toni noteica uzbrucēji, kas ASV sagrāva Pasaules tirdzniecības centra torņus, turpmākajos gados vairāki asiņaini notikumi ir bijuši arī Eiropā. 2004. gadā Madridē islāmisti uzspridzināja vilcienus, bet 2005. gadā sprādzieni nogranda Londonas sabiedriskajā transportā. Savukārt pērn satraucošākie, bet ne vienīgie šāda veida notikumi bija traģiskie uzbrukumi Parīzē. Vispirms janvārī teroristi uzbruka žurnāla “Charlie Hebdo” redakcijai, bet novembrī par uzbrukuma mērķi bija kafejnīcu, restorānu un koncerta apmeklētāji.
Pērn Eiropā terorisma dēļ gāja bojā aptuveni 150 cilvēku. Salīdzinot ar gadu iepriekš, tas ir krietns kāpums, un katrs vardarbīgas nāves gadījums ir liela nelaime. Tomēr šie skaitļi paši par sevi nenozīmē, ka tādi notikumi kļūst par ikdienu. Cilvēkiem, kas nedzīvo rietumvalstīs, terorisma radītie dzīvības un veselības draudi mūsdienās ir daudz lielāki. Nigērija, Pakistāna, Jemena, Irāka, Somālija ir šodienas terorisma epicentri ar lielu upuru skaitu. Piemēram, laikposmā no 2000. līdz 2014. gadam tikai 2,6 procenti no visā pasaulē notikušo terora aktu upuriem dzīvoja rietumvalstīs. Taču tas, protams, ir pavājš mierinājums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka slikta drošības situācija vienā reģionā nereti atbalsojas arī citviet.
Īpaši tas ir sakāms tieši par Eiropu, kas atrodas samērā tuvu gan Lībijai, gan Jemenai un Sīrijai, kur notiek pilsoņu karš. Īpaši liela ietekme ir teroristu grupējumam “Islāma valsts”. Pasaule gan ir pieredzējusi citas organizācijas – “Al Qaeda” – plašo vērienu un zvērības, taču pat uz šī fona “Islāma valsts” ir kas neredzēts gan finanšu resursu pieejamības, gan teritorijas kontroles, gan darbības efektivitātes ziņā. “Islāma valsts” darbojas daudzās frontēs, bet novembra uzbrukumi Parīzē vēl skaidrāk pavēstīja, ka šī organizācija ir sākusi krietni plašāka mēroga kampaņu pret Rietumiem.
Šādi pavērsieni rada likumsakarīgu jautājumu: kā rīkoties? Drīz vien pēc Parīzes slaktiņa izskanēja paziņojumi, ka Eiropai ir jāpārskata bēgļu uzņemšana, jo starp bēgļiem var iespraukties arī teroristi. Taču Eiropai pamats pārskatīt savu bēgļu politiku būtu tad, ja politiķi konstatētu, ka Eiropa ar šo pieplūdumu netiek galā. Un galā netikt tā varētu tāpēc, ka bēgļu krīzei īsti nav gala. Eiropa var izskatīt pērn ieradušos bēgļu un patvēruma meklētāju lietas un tos, kas atbilst kritērijiem, nosūtīt uz jaunajām mītnes zemēm kādā no Eiropas Savienības dalībvalstīm. Taču ar pērn sadalītajām bēgļu kvotām nepietiks, un drīzumā diskusija par to, ko ar bēgļiem un patvēruma meklētājiem darīt, visticamāk, atsāksies ar jaunu sparu.
Bēgļu masveida uzņemšana tādējādi ir saistīta ar dažādiem izaicinājumiem, taču drošība ir mazākais no tiem. Ne jau bēgļi rīkoja terora aktus Eiropā. Uzbrucēji lielākoties ir vietējie islāma radikāļi, kuri ir saistīti ar “Islāma valsti”. Viņu vēlme ieriebt citiem cilvēkiem diezin vai ir saistīta ar to, ka Eiropa palīdz ļaudīm, kas bēg no kara šausmām. Citiem vārdiem – lielākās briesmas jau ir to valstu iekšienē, kuras visvairāk ir pakļautas terorisma draudiem.
Taču, pat ja pieņemam, ka uz starptautisko teroristu noskatītajām valstīm varētu doties apmācīti kaujinieki, drūmākais novērojums ir tāds, ka Eiropai ir teju vai neiespējami nodrošināt, ka tās teritorijā naidīgie elementi neiekļūst. Tur pat nevajag bēgļu plūsmu, jo robežas ir cauras. Var jau būvēt žogus un sienas, taču neviena sēta nebūs pietiekami augsta, lai atturētu cilvēkus, kas domā, ka viņiem nav, ko zaudēt. Vienai pašai Grieķijai ir aptuveni seši tūkstoši salu un kopējā krasta līnija ir vairāk nekā pusotra tūkstoša kilometru. Nav reāli piesaistīt un uzturēt tik daudz robežsargu, lai Eiropa spētu uzraudzīt katru savas ārējās robežas metru.
Pērnā gada notikumi gan daudzus politiķus ir vedinājuši uz pārdomām par Eiropas Savienības bezvīzu režīmu. Personu brīvas kustības idejas trūkumus ilustrēja jau minētā bēgļu krīze – lai kontrolētu cilvēku plūsmas, vairākas valstis no jauna ieviesa robežkontroli. Arī piedzīvotie teroristu uzbrukumi ir atgādinājuši, ka arī ļaundari savā labā izmanto brīvo pārvietošanos starp valstīm. Tas gan nenozīmē, ka no atvērto robežu principa ir jāatsakās. Runa drīzāk ir par to, ka drošības risks tiktu krietni samazināts, ja Eiropas Savienības dalībvalstu drošības dienesti efektīvāk un intensīvāk apmainītos ar informāciju par pamanītajiem iespējamajiem riskiem un draudiem, kā arī rūpīgāk uzraudzītu cilvēku plūsmu, kas šķērso Šengenas zonas robežu.
Pagājušā gada notikumi parādīja, ka drošības situācija Eiropā nav ideāla. Tomēr atbilstošajām drošības iestādēm bezdarbību pārmest nevar. Mainoties starptautiskajai situācijai pasaulē, drošības principi ir jāpārskata arī Eiropas Savienībā. Sagaidāms, ka jaunajā gadā šai tēmai Briselē un citviet tiks pievērsts daudz uzmanības.
Komentāri