Politikā pieprasījumam un piedāvājumam ir ne tikai “monētas otra puse”, bet bieži vien arī ar aci ne tik labi saredzama trešā puse. Valdības veidošanas gaitā, manuprāt, tas labi redzams, jo ne jau vienmēr tikai rūpes par valsti un savu partiju nosaka to, ko kurš prasa un ir gatavs dot.
Pēc mīņāšanās un vilcināšanās, Solvitai Āboltiņai cerot uz Ministru prezidenta amatu, “Vienotībai” nekas cits neatliek, kā stingri prasīt to, ko tā vēlas. Protams, “Vienotība” joprojām ir pašreizējās koalīcijas lielākā Saeimas frakcija un var prasīt atstāt tai satiksmes ministra amatu. Tāpat arī būtu saprotamas partijas iespējamās bažas par to, ka dažādi šeptmaņi vēl nav atmetuši cerības kaut kā izdabūt sev labumu no vilcienu iepirkumiem un “airBaltic” investīcijām, ja vien abi minētie iemesli ir patiesais prasības motīvs. Un nav pārsteigums par zaļzemniekiem, kuri jau sen ir iekārojuši projektos naudīgāko ministriju. Katrā ziņā Satiksmes ministrijas “dalīšana” diez vai kādu var pārsteigt, un maz ticams, ka vēlme to vadīt ir nesavtīga. Mazliet sarežģītāk jau ir ar Tieslietu ministriju, kuru sev grib atstāt Nacionālā apvienība, bet neatlaidīgi prasa arī “Vienotība”. Ar tiesiskuma izpratni ministrijā Nacionālajai apvienībai patiešām bijis tā bēdīgāk – atceramies kaut vai stāstu par VDK dokumentu izpētes komisiju vai mēģinājumus nemanot iebīdīt vairākos dokumentos normas, kas būtiski ierobežotu žurnālistu tiesības informēt sabiedrību par tiesas procesiem. Tādēļ “Vienotības” vēlme pārņemt ministrijas vadību būtu saprotama. Tiesa gan, ja tas izdotos, par tieslietu ministri no “Vienotības” acīmredzot kļūtu juridisko zinātņu doktore, bijusī Valsts prezidenta juridiskā padomniece (no 2007. līdz 2011. gadam), tagad Saeimas deputāte un Saeimas priekšsēdētājas biedre Inese Lībiņa – Egnere. Neapšaubāmi, ka Lībiņas-Egneres kvalifikācija un pieredze ir atbilstoša tieslietu ministra darba veikšanai. Tomēr vai viss ir tik vienkārši? Ja Lībiņa-Egnere aizietu no Saeimas priekšsēdētājas biedres amata, tātad pamestu vietu Saeimas Prezidijā, “Vienotība” pamatoti varētu prasīt, lai partijai atkal tiek šis amats. Savukārt tas nozīmē, ka Prezidijā, kaut arī ne priekšsēdētājas krēslā, atkal varētu atgriezties Solvita Āboltiņa.
Tikpat interesants ir Māra Kučinska piedāvājums Nacionālajai apvienībai ņemt savā ziņā Labklājības ministriju. Kā zināms, viena no galvenajām nacionāļu prioritātēm ir demogrāfija. Tad nu Nacionālās apvienības ministrs varētu rādīt, kā esošā budžeta ietvaros var veicināt dzimstību un apliecināt idejas darbos. Gan jāteic, ka izskanējušais variants, ka par labklājības ministru varētu kļūt Imants Parādnieks, gan šķiet vairāk kā politiķu jociņš, kas sociālajos tīklos izraisījis gluži vai vētru, atceroties gan I. Parādnieka parādus uzņēmējdarbībā, gan vēmi pilnībā kontrolēt sievietes dzīvi – daudzsievību, mēģinājumu aizliegt abortus un aizliegt nedzemdējušām sievietēm ziedot savas olšūnas bezbērnu pāriem. Jāpiebilst arī, ka I.Parādniekam ministra krēslā nāktos arī kaut ko darīt, lai mainītu situāciju, kad viesstrādnieku ģimenes no Latvijas iekļūst konfliktos ar vietējiem likumiem un zaudē tiesības audzināt savus bērnus. Pašreizējais ministrs Dzintars Rasnačs, tiekoties ar emigrantiem no Latvijas, pamatoti ir atgādinājis, ka katrā valstī dzīvojošajiem ir jāievēro tās valsts tradīcijas un likumi, kurā emigranti dzīvo, tomēr ar to vien ir par maz. Šobrīd iniciatīvu ir uzņēmusies Latvijas vēstniecība Īrijā, kura 29. janvārī Dublinā rīko informatīvu semināru kopā ar Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) Latviešu draudzi Īrijā un Īrijas Audžuģimeņu asociāciju. Vēstniecība īpašu uzmanību pievērš latviešu audžuģimeņu veidošanas iespējām, jo Īrijā ārpusģimenes aprūpē varētu būt vairāk nekā simts Latvijas valstspiederīgo bērnu. Nav manīts, ka seminārā plāno piedalīties arī Nacionālās apvienības pārstāvji, pēc kuru domām Nacionālā apvienība ir vienīgā, kurai rūp ģimenes un bērni.
Ar vārdu sakot, valdības veidošanas process ir interesants un ļauj ieraudzīt, par ko sapņo katra partija un kuram tā labprāt atspēlētos par iepriekšējiem aizvainojumiem.
Komentāri