Pulkstenis ir deviņi vakarā. Pa atvērto logu dzirdu, kā ārā kāds atver atkritumu konteineru. Viņi strādā katru dienu, bez izņēmumiem, – tādi ir mūsu apkārtnes čaklie bezpajumtnieki, kas neizlaiž nevienu daudzstāvu nama atkritumu urnu, ierodas regulāri vienā un tajā pašā laikā. Viņi reti nāk pa diviem, parasti siro vienatnē.
Viendien, nesot laukā atkritumu maisu, pie miskastes pamanīju līdz šim neredzētu klaidoni, gados jaunu vīrieti. Piegājusi pie miskastes, mocījos, kamēr atmūķēju to nolāpīto brīnumlādi, jo tās vāks acīmredzot bija deformēts. Vīrietis stāvēja man blakus un pat nepapūlējās palīdzēt. Sākumā biju dusmīga, ko blenž, būtu labāk palīdzējis! Tomēr pēc izmisīgās vingrošanas ap miskasti un uzvaras sajūtas, ka mani gruži nogādāti īstajā vietā, ielūkojos viņa acīs.
Manas bailes ņēma virsroku, novērsusies ātri devos prom. Taču viņa skaidrais skatiens bija mani izsitis no līdzsvara. Protams! Kāpēc lai viņš man palīdzētu, ja viņa nemaz nav? Es biju satikusi neredzamo cilvēku. Viņš pats zina, ka tāds ir, tāpēc nepūlas tapt pamanāms.
Mēs runājam par klaidoņiem un bezpajumtniekiem, taču sabiedrības apziņā izveidojies stereotipizēts bezpajumtnieka tēls, kas attiecināms uz visiem klaidoņiem, tā pa īstam nesaskatot cilvēku. Jā, viņš varbūt nav zelta gabaliņš, un smaka attur izzināt, iepazīt tuvāk un aprunāties, tomēr reiz taču arī viņš bija mazs cilvēciņš, pilns ar saviem sapņiem un mērķiem. Man gribējās atgriezties un pavaicāt, kā ir būt redzamam bezpajumtniekam, bet neredzamam cilvēkam, bet man par sevi tik ļoti sametās kauns, ka nesaņēmos.
Tomēr pēc šī notikuma sāku vairāk pamanīt klaidoņus. Tā viens gulēja Cēsīs, kapos pretī “Solo” veikalam. Pakritis mitrās sūnās, ēnā, un gan jau aukstums ķēra pie kauliem, tomēr viņš tur bija. Tie, kas gāja garām, viņu vai nu neredzēja, vai arī viņiem bija pilnīgi vienalga – dzīvs, miris?- bomzis paliek bomzis. Vēl vienu tādu sūnās gulošu neredzamo cilvēku pamanīju ceļa malā Mārsnēnu silos. Skats ir baiss, jo rodas jautājums, kā būs, ja es modināšu, bet viņš necelsies? Prasīju stiprā dzimuma kolēģiem, vai šādā laikā, guļot uz zemes, var nosalt? Saņēmu neviennozīmīgu atbildi.
Es esmu zaķpastala, atzīstu. Nebūtu no tiem, kas ar klaidoņiem kavētu laiku pusdienas pārtraukumā, tomēr vienu gan varu – varu viņus atbrīvot no neredzamā cilvēka lāsta. Man ļoti interesē mans piemājas klaidonis ar dzidro, bet tukšo skatienu, mani interesē, ko viņš iepriekš darījis, kā tik tālu nonācis, vai viņš jau sen visas savas cerības un sapņus zaudējis, varbūt ir slinks un pieņēmis, ka visērtāk ir nedarīto neko, varbūt ir dzīves dauzīts un sists. Es zinu, ka saņemšos un uzrunāšu viņu, tomēr pagaidām vēl palieku zaķpastala.
Komentāri