Jauna valdība, protams, būs un, iespējams, jau 11. februārī, kā cer Ministru prezidenta amata kandidāts Māris Kučinskis. Pavisam cits jautājums, vai būs citi ministri, jo partijas lielāko tiesu savus ministrus mainīt negrib, pat ja par viņu darīto vai nedarīto ir pamats šaubīties. Premjera amata kandidāts to skaidro tā, ka jāpabeidz iesāktie darbi un ka jaunam ministram būtu vajadzīgs vismaz pusgads, ja ne vairāk, lai spētu saprast un aptvert ministrijas nozarē notiekošo. Tiesa gan, tādā gadījumā pavisam jocīgi, ka, piemēram, tiks mainīta izglītības un zinātnes ministre Mārīte Seile, kura ir strādājusi bez partijas atbalsta, bet darījusi visu, kas bijis viņas spēkos, savukārt veselības ministrs ar saviem pretrunīgajiem darbiem ir labs un nemaināms. Māris Kučinskis gan atzīst, ka patiesībā tas ir katras partijas ziņā, pēc kādiem kritērijiem un apsvērumiem tā vērtē savu ministru. Ar vārdu sakot, ministra darbs ne vienmēr nosaka to, vai viņam palikt amatā.
Manuprāt, spilgtākais piemērs ir jau manis pieminētais veselības ministrs Guntis Belēvičs. Bēdīgi slavenos pārtikas produktu ierobežojumus bērnudārzu, skolu un dažu citu iestāžu ēdienkartēs laikam pat vairs nav vērts minēt. Jāpiebilst tikai, ka stāsts par “kaitīgo” beta karotīnu, par spīti tam, ka par tā izņemšanu no aizliegto vielu saraksta strīdu vairs nav, manuprāt, var pretendēt uz gadsimta stulbākā lēmuma balvu. Proti, beta karotīns ir dabisks pigments, kas sastopams gaiši dzeltenos un oranžos, kā arī tumši zaļos augļos un dārzeņos. Tas ir burkānos, spinātos, salātos, tomātos, sarkanajos piparos, brokoļos, ķirbjos, greipfrūtos, plūmēs, persikos, melonēs, aprikozēs, hurmā, ērkšķogās, mellenēs, upenēs. Tātad neveselīgiem vajadzētu būt arī visiem minētajiem dārzeņiem un augļiem, ja ar beta karotīnu iekrāsots siers tika uzskatīts par neveselīgu. Protams, minētie dārzeņi un augļi nav aizliegto produktu sarakstā. Tomēr daudz nopietnāki ir ierobežojumi ģimenes ārstiem, kas neļauj rakstīt nosūtījumu virknei analīžu, bet to var darīt tikai speciālists, turklāt tāds speciālists, kuram ir līgums ar valsti. Pirmajā mirklī ideja šķiet pieņemama – privātprakses ārsts nevar nosūtīt pacientu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu, viņš var uzrakstīt rekomendāciju valsts apmaksātam ārstam, kurš savukārt tad var rakstīt vajadzīgo nosūtījumu. Piemēram, jau sen Latvijā (un arī Eiropā) sirds un asinsvadu slimības kā nāves cēlonis ir pirmajā vietā. Tagad sirds un asinsvadu slimniekam, lai veiktu analīzes, kuras kontrolei jāizdara vairākas reizes gadā, vai saņemtu nosūtījumu uz izmeklējumiem, kas ir pieejami tikai dažās Latvijas slimnīcās, būs jāstāv rindā pie kardiologa, kuram ir līgums ar valsti. Kardiologs nav pieejams visās Latvijas pilsētiņās un ciematos, bet tas savukārt nozīmē, ka pacientam jābrauc uz tuvāko pilsētu, kurā kardiologs pieņem, un rinda būs gara. Jā, pacients var uzreiz doties pie maksas kardiologa, kurš uzrakstīs rekomendāciju, un tad atpakaļ pie ģimenes ārsta, bet ģimenes ārstam nav obligāts pienākums ievērot šādu rekomendāciju. Nacionālā veselības dienesta (NVD) pārstāve sarunā sacīja: “Ja jums ir labas attiecības ar ģimenes ārstu, tad viņš rakstīs jums nosūtījumu uz valsts apmaksātu pakalpojumu, jo viņam ir tādas tiesības. Bet tāda pienākuma viņam nav, ja esat izmantojis maksas speciālista pakalpojumu.” Tā teikt, ja ir nauda un labas attiecības, rindās nebūs jāgaida bezgalīgi.
Vēl interesantāk ir ar izslavēto e-veselību un e-receptēm. Protams, šis pakalpojums daudzas lietas padarīs vienkāršākas un ērtākas, bet ministrija klusē par dažām lietām, ar kurām būs jārēķinās. Proti, lai saņemtu aptiekā zāles pēc e-receptes, piemēram, gados veciem, nestaigājošiem cilvēkiem vai slimniekiem ar augstu temperatūru, kuri nespēj doties uz aptieku, būs vajadzīga notāra apstiprināta piln-vara, ka cilvēkam ir tiesības saņemt citam domātas zāles. Veco cilvēku aprūpētājiem nāksies notāru saukt uz mājām, maksāt papildu naudiņu, bet pilnvara tomēr būs derīga vienmēr. Kaimiņš saslimušam kaimiņam gan vairs palīdzēt nevarēs, bet par to šobrīd klusums, jo skan fanfaras e-veselības sistēmai.
Skatoties, kā partijas izvēlas ministrus un kā vērtē viņu līdz šim darīto, sāk likties, ka dzīvojam kā zemnieki lēņa muižā, kuru vienīgās tiesības bija maksāt nodevas. Kā zināms, lēņa muiža viduslaikos Eiropā bija muiža, ko senjors piešķīra vasalim par dienestu, lēņa muižas valdītājam tās teritorijā bija administratīvā un tiesu vara, tiesības ievākt no zemniekiem nodevas. Mūsdienās vasaļa vietā acīmredzot ir deputāti.
Komentāri