Apmeklēju Dailes teātra izrādi “Reāli sliktie puiši”. Džilindžera veidotais Reja Kūnija komēdijas iestudējums ar iecerētu kārtīgu izsmiešanos, manuprāt, pilnībā izgāzās.
Komēdija sākas ar laulāta pāra – Lindas un Toma – gatavošanos uzņemt mājās adopcijas kantora inspektori, jo abi grasās kļūt par vecākiem, bet Tomam ir divi brāļi, kuri uzrodas tieši tad, kad vismazāk vēlami, turklāt savāra ziepes, kur figurē gan sadalīts līķis, gan kontrabandas cigaretes, gan nelegāli imigranti.
Manuprāt, uzvedums bija pārāk samākslots, aktieri bija nobļāvušies līdz slapjām mugurām. Sekli joki, ļoti ilga satura virzība. Vienā brīdī sāka apnikt nemitīgā panika uz skatuves, lai gan aktierspēle pati par sevi bija laba, bet sižets vājš. Varbūt Džilindžeram iestājusies radošā impotence? Epizodes bija paredzamas un neinteresantas, tik ļoti banālas, ka tracināja. Bija atsevišķas situācijas, kas lika pasmieties, tomēr kopumā dodu priekšroku dziļdomīgam humoram, tā teikt, ar jēgu. Šajā izrādē viss gāja uz riņķi kā tāda pārlēcoša gramofona plate. Nebija sajūtas par lietu virzību, bija nemitīgas situāciju atkārtošanās un loģikas trūkums darbībās.
Taču visvairāk mani sarūgtināja cilvēku uzjautrināšanās par katru izrunāto vārdu “sūds” un “dirsa”, kas šajā izrādē laikam bija tā domātā odziņa. Vai tiešām bez tā nevar? Teātris un opera ir tās vietas, no kurām vajadzētu starot kultūrai. Var jau būt, ka kādam šo vārdiņu lietošana šķiet drosmīgs solis, un to diemžēl varēja just no skatītāju ovācijām. Saka, ka tādu leksiku uz skatuves var atļauties tikai Džilindžers, taču patiesībā es izjutu kaunu. Kauns par režisora nespēju izpausties kulturālāk un žēl labā aktiera Jura Bartkeviča, kas neko diži prātīgāku par šiem diviem vārdiem savas aktierspēles garumā neizdvesa.
Zālē pamanīju divas skolēnu grupas, kuri, protams, šādu izrādi uzņēma ar ovācijām, bet vai tad vecāki nemaksā un skolotāji neved bērnus uz teātri ar domu, lai bērns bagātinās, lai iepazīst kultūru un teātra mākslu? Galu galā, sanāk, ka ne.
Kā teica kāda skatītāja: “Aktieri ir labi un pat lieliski; tērpu mākslinieki, gaismotāji un skaņotāji – augstas klases profesionāļi, bet patiesais lielā “čika” avots ir pats režisors – viņam vienkārši nav, ko teikt.”
Lai nebeigtu savu sakāmo uz kritiskas nots, piebildīšu, ka dekorācijas tik tiešām bija skaistas un scenogrāfe un kostīmu māksliniece Ilze Vītoliņa bija labi pastrādājusi, jo sievietes tēls Dailes teātra izrādēs kļūst arvien skaistāks un sievišķīgāks.
Komentāri