Nav pasaulē cilvēka, kurš neēstu, un, tiklīdz ir runa par ēdienu, katrs šo informāciju attiecina uz sevi. Ja sociālajos tīklos apkopotu visu informāciju, ko cilvēki par sevi raksta, tad pagatavoto ēdienu bilžu un recepšu starp citu nodarbju atspoguļojumu izrādītos ļoti, ļoti daudz.
Kādreiz cilvēks ēda to, kas bija, un ēda, lai dzīvotu. Tagad cilvēks ēdienu bauda, izgaršo, arī rij, pārēdas un domā, cik gan apēstais ir veselīgs un cik labi jutīšos, kāda manī ieplūdīs enerģija. Ja ne šodien, tad rīt noteikti.
Ēdiens kļuvis par pielūgsmes objektu. Prast kaut ko pagatavot, tā jau ir māksla, augstāks līmenis attīstībā. Brīvdienās, ja ārā slikts laiks, var pasērfot televīzijā. Ieslēdz kuru kanālu gribi – visur, īpaši rīta pusē, kulinārijas šovi. Virtuvē, maisot boršču, slavena aktrise stāsta, kā iepazinusies un vēlāk krāpusi vīru. Ik pa laikam katliņā kaut ko ieber, pagaršo. Aktrise skaista, tātad ziņa smadzenēm – ēd boršču, būsi tāda pati.
Sabiedrībai, kas esam reklāmas vergi, atliek tikai acu priekšā kaut ko parādīt, tūlīt darīsim pakaļ. Vienalga ko, galvenais taču cēlais mērķis – veselība un garš mūžs. Un, izrādās, nekas nav sarežģīti, iemet mutē tableti, apēd ogas, kuru nosaukumu nevari izrunāt, vēl pavingro, izdari citus niekus, ko iesaka viedie, un dzīvosi mūžīgi. Viss jau būtu labi, ja naivums nebūtu tik skumjš. Nesaku, ka svešzemju brīnumi slikti vai nederīgi, tie ir brīnišķīgi, bet… tikai savā dzimtenē. Ja dienvidnieki ēd asus ēdienus, dzer vīnu un dzīvo simts gadus, diezin vai man izdosies tāpat. Neviens jau nemelo, sakot, ka, lūk, viņi dzer vīnu, ēd stiprus ēdienus, gaļu, dārzeņus… Tikai neizstāsta par laika apstākļiem, klimatu, darbu, tradīcijām. Un brīnums nenotiek.
Skaidrs, ja cilvēkam ir kāda problēma, kaut kas sāp, viņš jebkura plašuma informācijas okeānā izdzirdēs sev aktuālo. To zina arī stāstnieki jeb tie, kuri piedāvā acumirklīgus brīnumus. Par tiem savu reizi kļūst arī jauni produkti. Reklāmistam grūti jāstrādā, lai piesaistītu pircēju uzmanību, tad jāprot uzburt bildīte no tās sapņu zemes, pēc kuras tā ilgojamies. Veselība, dzīvesprieks, laimīgs noskaņojums – cik ļoti katrs to grib!
Pameklējot viszinošajā tīmeklī, var atrast daudzus un dažādus brīnumus. Paša izvēle – ļauties tiem vai neļauties, ticēt vai tikai nogrozīt galvu.
1974. gadu uzskata par pavērsienu, kas būtiski ietekmē tālāko veselīga uztura ieteikumu vizuālo formu strauju attīstību un daudzveidību, jo tika ieviesta pirmā pārtikas piramīdas oriģinālā versija. To izstrādāja un ieviesa Zviedrijā. Tās koncepcija tika balstīta uz veselīga uztura pamatprincipu vizuālu atainošanu. Vēlāk šī piramīda tika ieviesta citās Eiropas valstīs, kā arī Tanzānijā un Šrilankā. Uztura un cilvēka vajadzību komiteja 1977. gadā izziņoja jaunu virzienu pārtikas vadlīnijām. Vadlīnijās uzsvars virzīts uz to, lai indivīds izvairītos no pārliekas tāda uztura uzņemšanas, kas izraisa hroniskas saslimšanas (pārliekas ogļhidrātu, taukskābju, holesterīna, cukura un sāls uzņemšanas uzturā). Izstrādātās uztura vadlīnijas iedvesmoja uzturzinātniekus izstrādāt specifiskas vadlīnijas diētām un veselībai. Izsekojot veselīga uztura ieteikumu attīstības vēsturei, redzams, ka to attīstība ir notikusi samērā strauji, izvirzoties arvien jauniem zinātniskiem pieņēmumiem un teorijām.
Un mēs šos pieņēmumus uzreiz pasludinām par vienīgo patiesību. Parakājoties internetā, var arī atrast informāciju, ka tik izslavēto trīs litru ūdens dzeršanu sāka veicināt tad, kad veikalos pudelēs sāka tirgot dzeramo ūdeni. Nesen kādā portālā bija rakstīts, ka zinātnieki konstatējuši – beztauku piena produkti ir teju bezvērtīgi, labāk padzerties ūdeni, ne tādu pienu, jo tāds attaukots piens par veselīgu nav uzskatāms.
Dažādus stāstus var atrast par daudziem jo daudziem produktiem un ēdieniem. Bet patiesībā jau leģenda vēsta par mērenību, latviski – sātu. Arī vienmuļību. Cik gan var ēst ceptus kartupeļus? Ja neapnīk, droši vien ik dienu. Bet, nogaršojot kādu jaunu ēdienu, noteikti nekas ļauns nenotiks. Tikai kāpēc kādi gudrie tagad sākuši latviešus saukt par konservatīviem, kuri never savas virtuves durvis svešzemju augļiem, dārzeņiem, ēdieniem, tradīcijām? Soli pa solītim garšosim, testēsim, gan jau taps latviskais variants un viss notiks. Vai varam iedomāties, ka pārredzamā pagātnē latvieši necepa šašliku, bet vienkārši gaļu? Šašliku dažs sauc teju par nacionālo ēdienu.
Pa galvu, pa kaklu neskriesim pie sveša galda. Mums pašiem savs – liels un no ozolkoka, nevis plastmasas un vienreizējs. Ēdiena kults met līkumus apkārt zemeslodei. Skaidrs, ka mūžā visus pasaules ēdienus nenogaršosi, ja arī izdosies, tāpat apjuksi un aizmirsīsi.
Skābenes, nātres, savvaļas ķiploki, ziemas lociņi, vēl pumpuri un topinambūri – jau ēdami. Kāds noteikti smiesies – latvieši ēd nātres, bet varbūt mēs varam visai Eiropai un vēl citiem iemācīt ēst nātres. Var jau sākt arī ar gārsu, tas nav tik svarīgi. Skaidrs, ka pēc pagaršošanas eksporta tirgus mums neatvērsies, bet pamēģināt jau var.
Var ironizēt, filozofēt, gudri paust zinātniski pamatotu viedokli, bet cilvēks darīs, kā sapratīs. Ēdīs to, par ko padzirdēs vai, gluži otrādi, tieši tam pat nepieskarsies. Katrs esam, kāds esam. Tā arī dzīvosim, atceroties, ka kāds ik brīdi grib kaut ko pārdot. Ja akmenim nav vērtības, izdomā, kurai horoskopa zīmei tas kā radīts… Starp citu, tikko internetā parādījusies ziņa, kāds viedtālrunis kurai horoskopa zīmei piedien. Varbūt vērts pamēģināt nopirkt citu. Aiziet!
Komentāri