Pēdējā laikā teju katrā sevi cienošā raidījumā parādās sižeti par Valsts ieņēmumu dienestu, valsts apkrāpšanu un kukuļiem. Protams, vienkāršam cilvēkam līdz lielām naudas mahinācijām tik tālu kā līdz zvaigznēm. Tas tādēļ, ka tās naudiņas, ar ko mahinēt, gluži vienkārši nav… Taču cits stāsts ir par kukuļiem vai drīzāk “dāvaniņām”, kuras lielākā daļa sabiedrības reiz ir devusi kādam.
Tieši par šo tematu domājot, piezvanīju vairākiem draugiem, paziņām un tā arī prasīju – vai kādreiz esi kādam pasniedzis kādu pateicības dāvanu? Piekrītu, diezgan provokatīvs jautājums, turklāt sabiedrībai jau būtu jāsaprot, ka dāvināšana ir visai slidens jautājums. Protams, varam pateikties ar ziediem, šokolādi un labiem vārdiem. Bet tajā brīdī, kad medicīnas darbiniekam sniedzam aploksni ar naudu, runājam par ko citu.
Es godīgi varu pateikt, ka nekad neesmu nevienam mediķim sniegusi aploksni. Es pat nezinu, kā tas jādara, un man vienkārši būtu kauns. Ja nu vienīgi tā arī uzreiz prasītu – CIK? Taču zinu draugus, radus, kas gan aploksnes devuši (iespējams, ar apsveikuma kartīti iekšā), gan žāvētu vistiņu un kūkas veduši uz slimnīcu.
Domāju, ka tas ir laika jautājums, iespējams, jānomainās paaudzei, lai mēs saprastu, ka ne jau dāvanām jākļūst par dzinuli. Ja savu darbu darām pēc labākās sirdsapziņas un godaprāta, diezin vai vispār aizdomājamies par kādu īpašu paldies teikšanu. Vai tiešām arī šeit, Latvijā, mēs vēlamies korumpētu sabiedrību, turklāt sākot no zemākā sabiedrības slāņa. Atminos interviju pirms pāris gadiem ar kādu ukraini, kurš bilda, ka viņu valstī korumpētība sākas pat ar apkopēju un kasieri stacijā, kurš uz vilcienu biļetīti pārdos, ja piemaksāsi vairāk, nekā pienāktos. Šādā sabiedrībā negribētos dzīvot. Un labi, ka Latvijā ir institūcijas, kuras uzrauga to, lai mēs pareizi mācētu pateikt paldies.
Komentāri